Ciema skaistulīte Dzeguze - dīvains vārds, vai ne? - uzsmaidīja visiem puišiem un arī mutes ne­liedza nevienam. Kad citas meitas un vecākas sievas viņu kaunināja, skaistulīte pasita viņām knipi zem de­guna un atsmēja:

   - Jums skauž, ka puiši ap mani vien tinas. Ko lai dara, ka esmu par jums visām pārāka.

   Tā viņa trallināja un ķiķinājās līdz pašai Jāņu nak­tij, kad staltākais ciema puisis aizveda viņu līdzi uz mežu meklēt papardes ziedu. Vai viņi to atrada, neviens nezina, bet pēc šīs nakts Dzeguze kļuva rāmāka, puišus vairs neķircināja un tie arī sāka ap viņas māju mest līkumu.

   Gribēts vai negribēts, ar prieku vai lāstiem sagai­dīts, bērniņš tomēr nāk pasaulē, un tā arī Dzeguze pavasarī uz kādu laiku pazuda no ciema. Visi gai­dīja, ko viņa pārvedīs mājās - puisīti vai meitiņu, bet skaistulīte atgriezās viena pati.

   - Kur liki bērniņu? - noprasīja sievas.

   - Atdevu Cielavai audzināt.

   - Kāpēc pati neaudzini?

   - Es jau neesmu tāda muļķe kā jūs, - Dzeguze pazoboja sievas. - Dienu un nakti jūs esat piesietas pie šūpuļa, ne jums vairs dziesmas, ne danči prātā. Es savu jaunību notrallināšu tā, lai vecumdienās ir ko pieminēt. Trallalā - kukū! - viņa trīsreiz apgriezās uz papēža un parādīja sievām garu degunu.

   - Tagad tu trallināsi, bet vecumdienās kūkosi viena kā celms bez atvasēm.

   - Ha-ha-ha! Bet jūs savu jaunību nokvernēsiet pie bērnu šūpuļiem un autiņiem.

   - Toties ap mums čalos bērnu pulciņš un vecum­dienās kā putniņi čivinās mazbērni.

   - Vecumdienās es uzmeklēšu savus bērnus un piespiedīšu, lai viņi man dod maizi. Likums paliek likums, - Dzeguze viszinīgi uzsvēra.