To dzirdot, puķes sāka skaļi smieties. -

   — Tu? Puķe? На, ha! Kā gan tu varēsi ziedēt! Pa­rādi, kā!

   — Es to vēl nevaru paradīt. Pienāks laiks — tad.

   — Viņš melo! Skaidrs, ka melo! — iesaucās neļke, purinādama mežģīnēm rotāto galvu.

   — Bet var būt, ka nemelo, — ierunājās fuksija, šūpo­dama sārto ziedu zvaniņu. — Var taču pasaulē būt arī neglītas puķes.

   — Nu, ja tu esi puķe, — augstprātīgi sacīja roze, pagriezusies pret adataini, — tad es arī zinu, kā tevi sauc.

   — Nu, nu? Kā tad?—interesējās pārējās.

   — Tu esi Ežapuķe! — iesmējās roze. — Jo, atskaitot tavu kupri un asās adatas, tev nav ne lapu, ne ziedpumpuru!

   — Cik asprātīgi! — iesaucās acālija. — Ežapuķe!

  — Jā, mūsu rozei nekad nav trūcis izdomas, — pie­bilda lefkoja, kas vienmēr mīlēja paglaimot tām pu­ķēm, kuras bija ievērojamākas un skaistākas par viņu.

   — Bet arī rozei ir adatas, — atgādināja Ežapuķe.

   — Vai tās jūs nemaz neredzat?

   — Kāds acīs lēcējs! — saniknojās roze. — Kā tev nav kauna salīdzināt sevi ar mani — visu puķu karalieni! Protams, man ir dzeloņi, bet tie aizsargā manu skaisto ziedu. Bez tam dzeloņus es aizsedzu ar gludām un ļoti glītām lapām. Bet tu pat nedomā kaunēties sava neglītuma dēļ.