Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Ežapuķe
Teicējs: Māra Mennika
Autors: Dzidra Rinkule - Zemzare
—
Kāpēc man kaunēties? — atbildēja
Ežapuķe.
— Kāda
esmu, tāda esmu. Kad uzziedēšu, gan tad jūs aizmirsīsiet manu neglītumu.
— Es
gan domāju, ka nav pieklājīgi tā izturēties pret ciemiņu, — līdzjūtīgi sacīja
cinerārija un pieliecās tuvāk Ežapuķei.— Neskumsti, — viņa to mierināja. — Es
tevi ļoti cienu, kaut arī tu neesi skaista.
Ežapuķe
pateicīgi ielūkojās cinerārijas acīs, kas atklāti un godīgi raudzījās pasaulē
kā mazas saulītes; apkārt saulītēm samtaini mirdzēja ziedlapiņas kā zili
vainadziņi.
Pagāja
pāris nedēļu. Ežapuķei vairākās vietās izauga tumši zaļi puniņi.
—
Pieraugi, ka tev neizaug ragi! — zobojās roze. Pagāja vēl dažas nedēļas.
Noziedēja ceriņš, novīta
Tad
kādu rītu, kad puķes pavēra acis, viņas ieraudzīja kaut ko neticamu: Ežapuķe
bija uzziedējusi un vienlaikus atvērusi trīspadsmit lielus ziedus!... Katru
ziedu rotāja violets vainags, kas uz vidusdaļu tapa aizvien gaišāks un
gaišāks, līdz pašā zieda sirdī ziedlapiņas mirdzēja tik tīras un baltas kā
tikko uzsnidzis sniegs. Bet virs tām vizēja neskaitāmi zelta vizulīši.
— Kāds
neredzēts skaistums! — skaudīgi nočukstēja roze, bet cinerārija priecājās no
visas sirds.
— Vai
tikai tu mani vairs gribēsi pazīt? — viņa pajautāja Ežapuķei.
—
Kāpēc tad ne, mīļā cinerārija! Kā lai es aizmirstu tavu labo sirdi!... —
atbildēja Ežapuķe.
Atnāca
dārznieks. Viņš noliecās pār tikko uzplaukušajiem ziediem un sirsnīgi sacīja:
— Tu
mani nepievīli. Tagad tu esi viskrāšņākā puķe manā siltumnīcā!
To
dzirdot, roze nodrebēja un citu pēc citas nobirdināja savas ziedlapiņas...