No sagūstītajiem traķiešiem romiešu karavadonis Barbagalo izvēlējās sev spēcīgākos jaunekļus Teresu un Sevtu, likdams pārējos nogalināt. Šos divus skaistu­ļus viņš atveda uz Romu un nodeva gladiatoru skolā. Skumjas pēc dzimtenes, sāpes par zaudēto brīvību, pazemojums par vergu stāvokli nomāca jaunos traķiešus, un viņi lūdzās saviem dieviem tikai vienu - lai ātrāk sūta pēc viņiem nāvi. Bet dievi nebija viņiem žēlīgi. Pagāja dienas, un jaunekļi rītos pamodās dzīvi un veseli, tvēra savus zobenus un mācījās aizstā­vēties un uzbrukt.

   - Varbūt dieviem ir citādi nolūki ar mums, - reiz Teress klusu sāka runāt ar Sevtu. - Varbūt viņi grib, lai mēs iemācāmies rīkoties ar zobeniem un atriebjam savas tautas negodu?

   - Ja dievi neprata nosargāt mūsu tautu, kā lai mēs to iespētu? - rūgti nopūtās Sevts.

   - Lūgsim sapņu dievieti, lai tā pareģo, kas mūs sagaida nākotnē, - ieteicās Teress, un Sevts viņam piekrita.

   Kad, rītā pamostoties, Teress izstāstīja draugam savu sapni, tad Sevtam vairs nebija ko stāstīt, jo abi bija redzējuši pilnīgi vienādus sapņus. Teress bija sapņojis, ka viņš kareivja tērpā iziet arēnā, bet viņam pretim ar zobenu rokā iznāk Sevts. Samulsuši viņi raugās viens otrā, bet pūlis rēc, lai gladiatori uzsāktu cīņu. Nevienam nav spēka pacelt zobenu pret nelaimes biedru, bet tad pie Teresa pie­steidzas skaista romiešu jaunava un saka: «Cērt tā, lai tu būtu uzvarētājs, tad tu iegūsi brīvību un manu mīlu!» Viņš atvēzē zobenu, bet tajā brīdī kāda balss, kas nāk no zemes, uzsauc: «Klausi, ko sirds tev liek!»

   - Tu esi noskatījies manu sapni! - izbrīnījies iesaucās Sevts.

   Pievakarē, kad draugi atgriezās no apmācības, viņi sastapa divas romiešu jaunavas. Tās bija Barbagalo meitas Oktāvija un Leokardija. Kad Oktāvijas ska­tiens atdūrās pret Teresa acīm, viņam likās, it kā zi­bens izskrietu līdz papēžiem un pienaglotu viņu pie zemes. Kā sastindzis viņš palika stāvam un raudzījās skaistules sejā, nemanīdams, ka Sevts ar Leokardiju tāpat lūkojas viens otrā.