Trīs gulbju jaunavas reiz ziemas va­karā lidoja pār Vidzemes kalniem, un saulesriets krāsoja sarkanas viņu garās, baltās drānas.      «Ziema man lie­kas kā gara, balta kalna mugura, kura man jāpārlido. Aiz kalna zied vasara, putni svilpo un uz zilā, siltā ezera līmeņa zivis met mirdzošus lo­kus. Es dzīvoju tikai vasarā. Man apnicis mūžīgi kaisīt šīs baltās pū­kas.» Viņa īdzīgi papurināja spārnu, un pār zemi lidoja vesels viesulis maigu, baltu sniega pārsliņu. «Mans rožu dārzs ir ziemas saulesriets,» otra teica, ieraudama galvu pūkainajos spārnu plecos. «Visskais­tāk rozes uzzied sniegā.»

   Trešai acis bija zaļas kā ledi. «Es mīlu lielās, spožās ziemas zvaigznes. Manas puķes uzzied tikai nakti,» viņa teica un ilgodamās raudzījās tālumā.

   Tā lidoja trīs gaisa meitas, te pazuzdamas, te no jauna parādīdamās debesu klajā. Mājās aiz noviznījušiem logiem viņas varēja manīt kā slīdošu eņģeļu ēnas. Tās dzīvoja pastāvīgā kustībā. Vējputenī viņas dejoja laukā, augstu sviezdamas gaisā baltos, garos spārnus, kas grieza sniega pārslu viesuļus.

    Ja pārsliņas lidoja domīgi un maigi, tad viņas šū­pojās gaisa meitu sapņojošā elpā, kuras slīdēja, rokās saķērušās, klusi sakļāvušas spārnus.

   Viņas atdusējās mežā, noliekdamas egļu un priežu zaļās galotnes. Mednieks norā dažreiz uzgāja trīs bal­tas sniega kupenas, kuras piepeši uzspurdza augšā, ievērpdamas viņu vējputenī un aiznesdamas tālu mežā, kur pazuda visas pēdas ..

   Vasarā gulbju jaunavas ģērbās baltās, smalkās miglas pūkās.

   Reiz karstā vasaras dienā, meklēdamas veldzi, tās nometa drēbes un ieslīdēja ezerā, kur aiz zaļām nied­rēm mīksti saules gredzeni rotājās ap viņu baltiem pleciem.

   Bet, kamēr tās peldējās, kāds puisis bija slepeni no­lūkojis viņas aiz krasta krūmiem. Tas paņēma jaunā­kās drēbes un turēja tās rokās reibuma pilns. Iznāku­šas no ezera, divas apģērbās un aizlidoja. Bet trešā nevarēja atgriezties gaisos. Raudādama tā sekoja pui­sim, kurš lempīgi vilka sev līdzi viņas garās gulbes drānas, ar balto spārnu galiem slaucīdams zemi.