Ļoti pazemīgs izrādījās platlapainais Dadzis. Kad mākslinieks noprasīja, kādu krāsu šis vēlētos, viņš atbildēja:

   - Kādu kungs dos, tāda būs laba.

   Mākslinieks nokrāsoja viņa ziedus pelēkus un ap­jautājās, vai Dadzis esot apmierināts.

  - Jā, kungs, jūs jau labāk zināt, kas kuram pie­nākas. Es saprotu, ka visiem spilgto krāsu nepietiek. Un, ja visi būs tik skaisti kā Rozes, kas tad saskatīs Rožu daiļumu?

   Asais Dadzis bija uzstājīgāks un saņēma sārtus zie­diņus. Mazās Atraitnītes sanāca ap mākslinieku bariņā un, pieklājīgi sveicinādamas, palocīja celīšus. Tas izska­tījās tik jauki un mīlīgi, ka mākslinieks viņas iedomājās par mazām meitenītēm un izkrāsoja Atraitnīšu ziedus kā sejiņas - priecīgas, bēdīgas un nopietnas.

   Ābele pasolīja māksliniekam rudenī veselu grozu ābolu, lai nokrāsojot viņas ziedus viegli sārtus. Mākslinieks tad arī netaupīja spēkus, kāpelēdams pa Ābeles zariem līdz pašai galotnei.

   Ceriņi bija izdomājuši citādi atlīdzināt māksliniekam, ja viņš netaupīšot krāsas.

   - Tu varēsi pavasaros lauzt mūsu zarus un dāvāt savām līgavām, tas ir, līgavai, piedod, ka pārteicos, - teica Ceriņu pārstāvis. - Un, jo tu vairāk lauzīsi, jo krāšņāk mēs ziedēsim.

    - Par tādu netaktisku pārteikšanos tu paliksi balts, - aizvainotais mākslinieks atstūma runātāju, bet citus viņa brāļus apveltīja skaistām krāsām.