Pienenītes atnesa māksliniekam krūzīti bieza krē­juma, un Jasmīnam atlika tikai noskatīties, ka zeltaindzelteno krāsu, ko viņš bija izvēlējies, mākslinieks tagad bagātīgi izšķieda bezgala daudzo Pienenīšu ziedu izkrāsošanai.

    Strādādams ar dzelteno krāsu, mākslinieks atcerējās Jasmīnu, kurš pirmais bija to izvēlējies.

    - Nu, brāl, kā tad būs? - viņš izsmējīgi uzrunāja Jasmīnu. - Krāsas vairs nav daudz, bet, ja tu paze­mīgi palūgsies, es vairāk nevienam to nedošu kā tikai tev.

    - Es nelūgšos, - Jasmīns spītīgi atbildēja.

    - Kā tad tā? Vai tu nezini, ka lepns nabags ir dievam pretinieks? - mākslinieku sāka kaitināt Jasmīna spītība. - Nu labi, ja tev ir grūti vārdos izteikt savu lūgumu, tad vismaz paklanies man, paloci muguru.

    - Es drīzāk lūzīšu nekā locīšos, - Jasmīns lepni atteica.

    Mākslinieks noskaities ietrieca ar otiņu Jasmīnam sejā dzeltenas krāsas brizgas un sāka kliegt:

    - Kas tu tāds esi, ka negribi lūgties un locīties? Pa­liec tāds pats balts mūžu mūžos!

    Tāds viņš arī palika - baltais, trauslais Jasmīns. Mēģini viņu liekt, - lūzīs ...