Bet vītola zars grāvmalā bija izaudzis par krāšņu koku, neapcirsts izplēties savā vaļā. "Tas mūsu cilts koks!" vecīši teica. "Un tas jātur cieņā un godā!" viņi sacīja bērniem, ari tiem, kuri nebija ar gudru galvu.

   Un nu bija pagājuši simt gadi.

   Tas bija mūsu laikos. Ezers bija pārvērties par purvu, un no vecās pils tikpat kā nekas nebija palicis pāri. Iegarena ūdens peļķe ar kādām mūru paliekām bija viss, kas atlicis no dziļajiem grāvjiem. Un tur vēl auga krāšņs, vecs koks ar nolīkušiem zariem, tas bija cilts koks. Tas stāvēja, rādīdams, cik skaists var būt vītols, kad tam ļauts brīvi augt. Gan kokam gāja plaisa no saknes līdz zariem, vētra bija to drusku pieliekusi, bet tas vēl stāvēja, un no visām plaisām un rievām, kur vien vējš bija ienesis auglīgu zemi, auga puķes un zāle, it īpaši pašā augšā, kur dalījās lielie zari, bija izveidojies tāds kā gaisa dārzs, kur auga avenāji un virza un bija iesakņojies pat mazs pīlādzītis, augdams slaiks un smalks uz vecā vītola, kas spoguļojās melnajā ūdenī, vējam papūšot ūdens ziedus peļķes galā. Mazs lauku celiņš gāja vītolam cieši garām.

   Meža piekalnē, no kurienes pavērās plašs skats, pacēlās jaunā pils, liela un krāšņa, ar tik gaišām logu rūtīm, ka bija jādomā — to nav vispār. Lielo kāpņu galā slējās tāda kā lapene ar rozēm un platlapu augiem. Zāliens bija tik zaļš, it kā ik zāles stiebriņš rītos un vakaros būtu noslaucīts. Gar lielās zāles sienām karājās dārgas gleznas, stāvēja zīda un samta krēsli un dīvāni, kas gandrīz paši savām kājām varēja staigāt, galdi ar spožām marmora plātnēm un grāmatas safjāna sējumos ar zeltījumiem... Jā, te tiešām dzīvoja bagāti ļaudis, augstas kārtas ļaudis, te dzīvoja baronu dzimta.

   Viss bija labā saskaņā. "Katram sava vieta!" — arī viņi tā sacīja, un tāpēc visas gleznas, kas vecajā muižā bija bijušas par godu un greznumu, tagad bija pakārtas gaitenī, kas veda uz kalpu istabu. Tās bija īstas grabažas, it īpaši divi veci portreti, vienā bija redzams kungs gaišsārtos svārkos un parūkā, otrā — dāma ar pūderētiem un augsti sacirtotiem matiem un sarkanu rozi rokā, bet abi apvīti ar lielu vītola zaru vainagu. Abās gleznās bija ļoti daudz apaļu caurumiņu, jo mazie baronēni mēdza uz vecīšiem šaut ar saviem lokiem un bultām. Tie bija valsts padomnieks un viņa sieva, no kuriem bija cēlusies visa dzimta.