Jūdzēm tālumā skanēja stabule, un visapkārt bija dzirdams par lieliem notikumiem. Kāda bagāta lieltirgotāja ģimene, braucot ar četriem zirgiem, tika izpūsta ārā no karietes un nedabūja vietu pat ne ratu pakaļā; divi bagāti zemnieki, kas pēdējā laikā bija pār­auguši pāri savam rudzu laukam, tika iesviesti grāvī, dubļos. Tā bija varena stabule. Par laimi, tā pārplīsa jau ar pirmo pūtienu, un tas bija labi, jo tā atkal nonāca kabatā: "Katram sava vieta!"

   Nākamajā dienā par šo notikumu vairs netika runāts, tāpēc cēlusies paruna: "Stabuli nost!" Visur atkal valdīja vecā kārtība, vienīgā atšķirība bija tā, ka abi vecie portreti — pauninieks un zosu gane — karājās augšā svētku zālē, kur vējš tos pie sienas bija uzpūtis; un, ievērojot to, ko bija teicis kāds īsts mākslas pazinējs, ka tos gleznojusi meistara roka, tie tur ari palika un tika pat atjaunoti. Agrāk jau nevienam nebija ienācis prātā, ka no tiem varētu būt kāds labums, — un kā gan to būtu varējuši zināt? Tagad tie karājās goda vietā. "Katram sava vieta!" — un tā ari notiks! Mūžība ir gara, garāka nekā šis stāsts!