"Jā, tie ir bijuši cienījami un prātīgi ļaudis!" mācītāja dēls sacīja, un tad viņi sāka runāt par muižniekiem un pilsoņiem; likās, it kā mācītāja dēls nepiederētu pie pilsoņu kārtas, ar tādu dedzību viņš runāja par muižnieku kārtu.

   "Laimīgs tas, kurš pieder dzimtai, kas kļuvusi ievērojama, jo līdz ar to jau asinīs ir likts dīglis ari pašam censties pēc kaut kā krietna un teicama. Ir skaisti saukties tādas dzimtas uzvārdā, kas atver durvis uz augstākām aprindām. Augsti dzimušam būt nozīmē būt ar īsti cēlu sirdi, tāpat kā uzraksts uz zelta monētas vēsta, kāda tai vērtība. Mūsu laikos dzirdamas domas — un daudz dzejnieku, dabiski, tās sludina —, ka augsti dzimušam būt ir tas pats, kas būt muļķim un nekrietnelim, bet, jo kāds trūcīgāks un zemāks, jo mirdzošāka ir labestība un krietnums. Es gan tā nedomāju, jo šis uzskats ir galīgi aplams. Augstajās kārtās atrodams daudz aizkustinoši skaistu īpašību. Māte reiz pastāstīja man par vienu, es varētu minēt vēl vairākus piemērus. Viņa bija ciemojusies kādā augstdzimušu ļaužu mājā pilsētā. Cik atminos, mana vecāmāte lielkundzi bija mazu auklējusi. Istabā bijusi mana māte un vecais lielkungs vieni paši. Te viņš ierauga, ka sētā ar kruķiem ieklibo vecenīte, kas nāk ik svētdienas un dabū pāris šiliņu. "Nabaga vecīte," lielskungs nosaka, "viņai grūti paiet!" Un, pirms mana māte ir aptvērusi, ko viņš ar to domājis, viņš jau pa durvīm ārā un pa kāpnēm lejā, viņš — septiņdesmit gadu vecais lielskungs pats — nogājis pie nabadzīgās vecītes lejā, lai aiztaupītu viņai grūto kāpienu ubagdāvanas — pāris šiliņu dēļ. Tas tikai tāds viens gadījums, bet kā atraitnes artavai Bībelē tam laba skaņa, kas nākusi no sirds dziļumiem, no cilvēka dabas. Un mūsu laikos dzejniekiem vajadzētu redzēt un apdziedat tieši to, kurš dara labu, saudzē citus un samierina! Bet, kur cilvēka gabals, lepodamies ar savu augsto dzimumu un ciltskoku, kā arābu zirgs saslienas uz pakaļkājām un zviedz uz ceļa, un, istabā ienācis, saka: 'Te ir bijis kāds no ielas!" — tur muižnieku kārta jau sākusi pūt un kļuvusi tikai par masku, kādu radījis Tespids, traģēdijas izdomātājs; par tādu cilvēku citi pasmejas, pazobojas un nodod to apsmieklam."

   Tā bija mācītāja dēla runa, mazliet pagara, bet pa to laiku arī stabule bija gatava.

   Pilī bija lielas viesības, bija sabraukuši daudz viesu no apkārtnes un galvaspilsētas. Dāmas, ģērbušās ar gaumi un bez gaumes. Lielā zāle bija pilna ar cilvēkiem. Apkārtnes mācītāji godbijīgi bija saspiedušies bariņā zāles stūrī; likās, ka te būtu bēres, bet bija prieka svētki, tikai jautrības rats vēl nebija iekustināts.