Tajā laikā, kad piedzima Žāvžagatas un Gāmurgaiļi, piedzima arī Ķeburkājis. Viņa pirmie kliedzieni šai pasaulē bija tik ķeburaini, ka tālu neaizlidoja kā citi kliedzieni, bet sapinās aizkaros un tepat uz galda nokrita. Vecāmāte tos noturēja par murķeļiem un iemeta kastrolī, lai vārās. Tad tie izmetās atkal stāvus ķerkstēdami un ieskrēja pažobelē pie sikspārņiem, un tur arī palika, karājoties kājām gaisā.

   Neviens nesaprata, kā Ķeburkāji iemaukt krekliņā — ar kuru galu pa priekšu. Kad Ķeburkājis paaugās, vēl grūtāk viņu bija iedabūt biksēs. Un vēl grūtāk viņu bija dabūt vakaros no biksēm laukā — viņš bija tik atskabargains kā āķis, kā ecēšas, kā eglīte, kuru aiz galotnes velk kaut kur iekšā vai ārā.

   Kad viņš smējās, tad izklausījās, it kā burkānus rīvētu. Ķeburkājis nekā nevarēja uzzīmēt taisnas lietas. Mājas viņam bija krunkainas kā žāvētas plūmes, elektriskie vilcieni nez kāpēc iznāca tādi kā arkli vai enkuri, tādus nevarēja pa sliedēm laist — ka neizar sliedes.

   Lielgabalus viņš zīmēja tādus kā vaļā atlupušus čiekurus — ar spuru uz priekšu. Un nekā viņš nemācēja uzzīmēt taisnus ceļus: viņam tie sējās pušķos vai uzmetās kā šūpoles kokos, vai vienkārši tā samudžinājās, ka varēja apmaldīties. Taisnu koku vispār nebija — bija tādi kā saspraužamadatas, un krūmi — kā tītari izplestām astēm. Tā Ķeburkājis auga — vienās spurās un āķos. Bet kādu dienu ievēroja, ka skudras — arī tādas āķīgas un ķekšainām kājiņām — stiepj un kārto apaļas oliņas. Un putni ar asu knābi baro apaļus putneļus.  Un dadzim arī tīri mīlīgs apaļš zieds. Un Mēness ir asiem ragiem, bet debesīs iet apaļu ceļu tāpat kā Saule. Rītos, ceļus pie krūtīm pievilkusi, saule tur iešūpojās pār mežu galiem un vēlās debesīs augšā. Un viendien vēlās Ezis pa ceļu un teica, ka Ķeburkājis vēl nepazīstot pasauli, ja viņš domājot, ka pasaulē vajagot tikai skrāpēties un durstīties. "Mani, piemēram, būtu sen apēduši, ja es nebūtu arī apaļš. Ar adatām vien ir par maz. Es savēlos bumbā."