Iet Krišus bēdīgs uz mājām, bet diez kas jau visas kurpītes uzlasījis.

   Iet, iet un pēkšņi taciņas malā ierauga sēžam vecu sieviņu ar čiekuru maisu uz muguras. Krišus noņem cepuri, pasveicina, bet sieviņa sāk lūgties:

   - Mīļo kurpnieciņ, man notika nelaime, nolūza kurpei papēdis. Esi tik labs, izpalīdzi. 

    Krišus neliek sevi lūgties, izvelk no kabatas āmu­rīti un nagliņas un - knikš-knakš - piesit pa­pēdi.

   - Paldies, paldies, dēliņ, - vecenīte tencina. - Un cik tu maksas prasīsi par tādu darbu?

   - Kādu maksu es tev lai prasītu? - Krišus brīnās.

   - Ja cilvēks cilvēkam nepalīdzēs, kas tad mums līdzēs.

   - Nu, ja tev tik laba sirds, tad es arī tevi nepa­metīšu tukšā, - saka vecenīte un izvelk no azotes bērza zariņu ar trim lapiņām.

   - Te tev būs laimes zariņš. Cik tam lapiņu, tik vēlēšanos tev piepildīsies. Staigā laimīgs un esi apdomīgs. Kad nokritīs pēdējā lapiņa, tad neko vairs neatsauksi. 

   Tā nu viņi izšķīrās un aizgāja katrs uz savu pusi.

   Krišus aplūko zariņu un pie sevis nosmejas:

   - Ak tu joka vecenīte! Kā gan tāds vienkāršs bērza zariņš varētu izpildīt manas vēlēšanās? Būtu man labāk gabaliņš maizes, tā gribas ēst... Dod vienu biezu ņuku!