Tikko viņš to bija pateicis, tā viena lapiņa skanē­dama nokrita zemē, bet viņam rokās ielēca maizes rika.

     Nu kurpnieks redzēja, ka tas nav vis vienkāršs zariņš un tā nav bijusi nekāda joka vecenīte. Nu viņš apņēmās labi apdomāt, ko vēlēties, un visu ne­dēļu cītīgi taisīja kurpes.

    Parasti Krišus pie rūķīšiem gāja svētdienās, kad tie visi mājās un var kurpes uzlaikot. Bet šoreiz trūkums tā spieda ģimeni, ka Krišus, ņemdamies caurām nak­tīm, sasteidza darbu līdz sestdienas palaunadzim un nolēma aiznest kurpes jau novakarē.

   Viņš gāja pa mežu un domāja, kur varētu būt palikušas viņreiz pazaudētās kurpes, un, pašam ne­manot, iesaucās:

   - Ak, kaut es ieraudzītu pazudušās kurpes, tad varētu saņemt divtik maksas!

    Līdzko šos vārdus izteicis, viņš jau atradās pie rūķīšu alas.

    Un ko viņš ieraudzīja! Rūķīši bija pārnākuši no darba un savas slapjās kurpes uzkāruši krūmu zari­ņos žāvēties. Krišus saskaitīja, un iznāca akurāt tik, cik viņš bija iztaisījis. Tātad šie mazie vīriņi bija uzla­sījuši no caurā maisa izbirušās kurpītes un nesaka viņam ne vārda!

   - Ak jūs man esat tādi brāļi! - Krišus noskaities iesaucās. - Nu, lai tad tās kurpes pieaug pie zariem tā, ka jūs tās nedabūjat nost!

    Nu tikai Krišus aptvēra, ka divreiz izteicis vēlēša­nās, bet bija jau par vēlu. Izvilcis no azotes zariņu, viņš redzēja, ka arī abas pēdējās lapiņas tam nobi­rušas.

    - Ak es muļķis! - Krišus iesaucās. - Vai es nevarēju vēlēties jaunu māju, govi un zirgu, un vēl sieku naudas klāt? Kod nu vai pirkstā, nekas vairs nelīdzēs.

    Svētdienas rītā rūķīši gribēja apaut kājas, bet - tavu brīnumu! - kurpes pieaugušas pie krūmiņiem un - pūlies, kā gribi, - nenāk nost. Palika vīriņi basām kājiņām, bet kopš tā laika aug un aug puķes, kuru ziediņi izskatās pēc kurpītēm, un cilvēki tā arī tās sauc, gluži vienkārši - kurpītes.