Cilvēks ar šņabi galvā strādāja par laivu taisītāju. Ja galva taisītājam bija stāvējusi pareizi, laivām nebija nekādas vainas, priekšgals, kur priekšgalam jābūt, pakaļgals, kur pakaļgalam jābūt. Bet, ja galva bijusi ačgārni, tad nevarēja saprast, kur laivas priekšgals, kur pakaļgals. Vienu dienu it kā būtu būvējis priekšgalu uz šo galu, otrā dienā — uz to galu.

   Ja galva bijusi šķībi uz vienu pusi, tad laiva arī, ielaista ūdenī, vilka šķībi uz vienu pusi — kā pīrāgs. Stūrē, cik taisni gribi, laiva gāja šķībi. Tad cilvēku ar šņabi galvā atlaida no laivu meistara darba un gudroja, kādu darbu tam dot. Nolēma, ka ļaus tam strādāt kolhozā par ganu. Bet kur nu! Kā lai viņš būtu izskrējis, kad galva otrādi, govīm līdzi! Reizēm viņš dzina govis riņķī vien, riņķī vien, reizēm uz priekšu, reizēm atpakaļ — kā nu viņai, sagriezušamies galvai, likās vajadzīgs. Tad kolhoza valde lēma — ko darīt? Un nolēma tā: cilvēks vēl jauns, pensijas gadu vēl nav, darbs jādod. Lai strādā kolhoza dārzniecībā par putnubiedēkli. Galva viņam griežas? Griežas. Tas ir labi. Pret strazdiem ķiršu dārzā taisni kaut ko tādu vajag, kas griežas. Un, ja vēl uz galvas uzliek tādu kā veļas katla vāku vai velosipēda riteni un tam piekarina tukšas konservu bundžas, kas, apkārt griezdamās, spīd un skan, tad iznāk tāds kā mazs karuselis un neviens strazds ir tuvumā nerādīsies. Tā arī izdarīja, un cilvēks ar šņabi galvā stāv kolhoza dārzā vēl šodien. Galva griežas, bundžas skan, un strazdi laižas apkārt ar lielu līkumu. Ja vien nav nomiris. Cik tad ilgi cilvēks var dzīvot ar galvu, kas griežas, griežas un nepārtraukti griežas. Cilvēkam ar šņabi galvā sāka krāsoties deguns, ar katru dienu vairāk un vairāk tas kļuva sarkans, tumši sarkans, līdz pārvērtās koši lillā krāsā. Visā apkārtnē nevienam nebija tik koši lillā deguna. Ja viņa degunu iemērca vāzē, kurā ielikti baltie ceriņi, tad tie drīz vien nokrāsojās lillā kā visi ceriņi.  Viņa bērni nemaz negāja uz veikalu tinti pirkt — tikai palūdza, lai tētis iemērc degunu glāzē. Brītiņu paturēja, un tinte kļuva īsta, stipra lillā tinte.

   Kolhoza priekšsēdētājs, redzēdams šo koši lillā degunu, tūliņ iedomājās: varbūt tas ir īsts kālija permanganāta deguns, varbūt kolhozs var atpirkt no cilvēka ar šņabi galvā degunu un uzcelt mazu kālija permanganāta fabriciņu (jūs jau zināt, kas ir kālija permanganāts. Tie ir lillā graudiņi, kurus izšķīdina ūdenī un skalo rīkli, kad kakls sāp vai iekaisušas mandeles).