Bet cilvēks degunu pavisam neatdeva. Aizlienēja gan, piemēram, uz lielajām masku ballēm kultūras namā vai pašdarbniekiem, kad tiem bija jāspēlē teātris un lugā darbojās kāds dzērājs.

   Reizītēm gan cilvēkam par savu degunu kļuva tā kā kauns, tad viņš mēģināja to pārkrāsot, bet kāda krāsa tad uz dzīvas miesas turas? Un jāmazgājas taču arī ir katru rītu! Krāsa lobījās nost, deguns kļuva plankumains un galu galā lillā, lillā un lillā. Tad ar degunu notika kaut kas pavisam savāds, tas kļuva ne tikai lillā, bet arī tā kā lielāks un apaļāks, un vienreiz kādos svētkos, kur bija daudz visādu krāsu baloniņu (cits lidinājās piesiets, cits, vēja nests, lidoja pāri galvām), cilvēka lillā deguns ieraudzīja lillā baloniņu un kaut ko sajauca, laikam iedomājās, ka viņš arī ir baloniņš vai ka tas baloniņš ar ir deguns. Viņš pēkšņi atrāvās no šņabja galvas, uzlidoja un, priecīgi šūpodamies, sāka lidot prom. "Deguns, mans deguns!" iekliedzās cilvēks ar šņabi galvā. Un visi rādīja ar pirkstiem un kliedza: "Deguns! Deguns! Ķeriet! Tas ir viņa deguns!" Bet degunu tā arī nenoķēra. Cilvēks ar šņabi galvā drīz nomira, vai nu sirds bija slima un šņabja nomocīta, vai nevarēja pārdzīvot to kaunu, ka paša deguns no viņa aizbēdzis, bet beigts viņš bija.

   Drīz ļaudis sāka runāt, ka citiem dzērājiem arī esot aizbēguši viņu lillā deguni un paši dzērāji drīz vien nomiruši, — tā esot tāda degunu slimība. Bet citi teica, ka gluži otrādi — ne deguni, bet paši cilvēki ar šņabi galvā esot slimi, tāpēc deguni no tiem bēgot. Cilvēki ar lillā deguniem no tā laika sāka nēsāt mazus uzpurnīšus vai, pareizāk sacīt, mazus uzdeguņus, lai deguns neaizbēg. Kad jūs redzat cilvēku ar lillā degunu, pavaicājiet, kāpēc viņš nenēsā uzdeguni, citādi taču deguns var aizbēgt!