- Kā Žaks var iemīlēt citu, ja viņa sirds ir pie manis? Bez sirds taču nevar mīlēt!

     Bet Žaks, kas visus šos gadus bija kāvis un laupījis, jo viņam taču nebija sirds, arī pēc kara beigām nekāroja citas dzīves. Viņš kļuva par laupītāju vir­saiti un kopā ar tiem siroja, atņemdams ceļiniekiem zeltu un noplītēdams to pasaules krogos.

    Kad viens no laupītāju bara, vecais Pjērs, saslima, Žaks viņu patrieca, jo tāds vairs viņu pulkā nederot. Gribēdams Žakam atriebties, Pjērs devās uz viņa dzimto ciemu, lai izstāstītu radiem un paziņām, cik nekrietnu nodarbību izraudzījies Žaks.

    Ilgi viņš gāja, varbūt desmit gadus, līdz nonāca Francijā un uzmeklēja Žaka ciematu. Un - kā nu tas gadījās, kā ne - pirmo viņš sastapa pavecu sie­vieti sirmiem matiem un gaidās sastingušām acīm.

    - Vai tu pazini Žaku? - Pjērs viņai noprasīja.

    - Ak, dies, ko tu man jautā! - sieviete iesaucās.

    - Žaks, mans mīļais, mans vienīgais Žaks, un es lai viņu nepazītu? Stāsti man drīzāk, kas ar viņu, kur ir mans Žaks!

    Vecais Pjērs redzēja, kādās cerībās iezaigojas sie­vietes acis, un saprata: viņa to mīl tikpat kvēli kā jaunībā. Kā lai pasaka viņai briesmīgo vēsti, ka mīļotais Žaks tagad ir negants razbainieks un plīt­nieks? Nē, tad labāk lai viņa domā, ka Žaks ir kritis kā godīgs karavīrs, miris un aprakts un nav viņu vairs ko gaidīt.

    - Tad tu esi Žaka līgava! - Pjērs it kā noģizdams iesaucās.