Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Lillija
Teicējs: Ineta Ķirse
Autors: Anna Sakse
- Jā, es esmu Lilija, viņa saderētā, - vecīte apliecināja.
- Ai, ai, cik skumja vēsts man tev jāpaziņo, - Pjērs nodūra acis, lai tās nenodotu melus. – Žaks krita kaujā kā varonis. Bet kā viņš tevi mīlēja! Vēl mirdams piesauca tavu vārdu - Lilija.
Atmetis atriebības domas, vecais Pjērs aizkliboja tālāk, tā arī nevienam nepateikdams to ziņu, ko tik tālu un tik ilgi bija nesis.
«Mans Žaks ir miris un aprakts,» domāja Lilija, «bet tā viņš tur guļ bez sirds. Man jāuzmeklē viņa kapa vieta un jāatdod labā, mīlas pilnā sirds.»
Saposusies un paņēmusi savu sudraba lādīti, Lilija uzsāka grūto ceļu uz svešo zemi. Dienas vairs nebija saskaitāmas, gadi sāka jukt, bet viņa taujāja un gāja pa karstu sauli, brauca ar kuģi pāri bangainai jūrai, līdz nonāca tuksnešainā malā, uz kurieni Žaks bija aizsūtīts karā.
Ļaudis viņu brīdināja, lai tālāk nedodoties viena, jo ceļiniekus pārsteidzot nežēlīgu laupītāju banda, bet vai tad Liliju kāds varēja atrunāt.
- Esmu jau veca, drīz var pienākt mana pēdējā stunda, un es nepagūšu Žakam atdot viņa sirdi.
Bet ai, kādas šausmas viņa pārdzīvoja, kad ceļa līkumā bārdaini laupītāji atņēma viņas sudraba lādīti ar lielo dārgumu. Viņa lūdzās, raudāja, stāstīja par savu nelaimīgo mīlestību un nebeidzamo uzticību Žakam, bet laupītājus tas neaizkustināja. Viņi aiznesa lādīti savam virsaitim un ņirgādamies atstāstīja, ka tur kāda prātā sajukusi vecene meklējot sava līgavaiņa kapa vietu, lai varētu atdot sirdi, ko tas, karā aiziedams, viņai ieķīlājis.