Neskaidras nojautas pārņemts, laupītāju virsaitis Žaks atvēra lādīti, un ko viņš tur ieraudzīja - savu sirdi, kuras tam bija trūcis visus šos ilgos gadus. Un cik dīvaini - tā sāka runāt un teica savam kādrei­zējam īpašniekam:

    - Esi cilvēks un nerādies tāds, kāds tu esi, Lilijai. Labāk lai viņa domā, ka tu esi miris, un saglabā tevi labā piemiņā.

    Žaks aizvēra lādīti un pavēlēja laupītājiem, lai tie atdod to vecītei un parāda kādu zaļāku uzkalniņu, kur it kā būtu aprakts Žaks. Bet laupītāji ceļā puko­jās, ka virsaitis aiz vecuma laikam kļuvis dulns, un norunāja sudraba lādīti paturēt sev. Kapa vietu, nu, to viņi var parādīt, vai mazums te vēja sapūstu smilšu pauguru.

    Nabaga Lilija, viņa vēl arvien tik ļoti mīlēja Žaku - tādu, kāds viņš bija jaunībā. Viņa nespēja atstāt to bez sirds, tāpēc izplēsa no krūtīm savējo sirdi un ieraka paugurā, kur vajadzēja dusēt Žakam.

    No šīs sirds izauga puķe, ko vēl tagad sauc par liliju. Līgavu rota un kapu puķe, uzticības, nevai­nības un cēluma simbols.