Īriss iekoda lūpā un negribīgi, nepieskardamies sievas gūžai, izpildīja pavēli. «Paldies» vietā Magone iecirta vīram pļauku, teikdama:

   - Tad tu citreiz būsi dzirdīgāks!

    Lai ko darīja Īriss, Magonei nekas nelikās pa prā­tam. Ne viņš mācēja dakšiņu turēt, kā pieklājas, ne ar nazi rīkoties. Cik reižu viņš piecēlās no galda nepaēdis, kad Magone pabolīja pret viņu baltas acis.

   - Ja tas notiktu vienatnē, Īriss vēl kaut kā būtu pie-cieties, bet Magonei gribējās citu sievu priekšā padi­žoties ar savu varu pār vīru. Ja tikai pagadījās kādai pie viņiem ienākt, tā Magone sāka komandēt: «Īris, šurp! Īris, turp! Padod man to! Noliec šo! Un tagad noskūpsti man roku! Pakasi man muguru!»

    Ar laiku Īriss iegaumēja, ka Magoni visvairāk kai­tina tas, ja neievēro viņas rāšanos un pamācības. Kad Magone atkal uzbrēca, ka viņš neprotot dakšiņu turēt, Īriss nometa to zemē un ēda ar pirkstiem. Kad Ma­gone skaitīja visādas pamācības, kā uzvesties mājās un viesībās, Īriss ļāva sievai izrunāties līdz nespēkam, un, kad tā noprasīja, vai vīrs esot sapratis un iegau­mējis, viņš nožāvājās, izbrīnījies paskatījās Magonē un nevainīgi pajautāja:

   - Vai tu man ko teici?

    Magone tvīka kaislību liesmās, bet, kad tā vaka­ros aicināja vīru gultā, tas aizbildinājās, ka jāiziet laukā zirgu pārsiet, un, kā gāja, tā pazuda līdz rītam.

   Beidzot Magone neizturēja un izsūdzēja savas bē­das Driģenei, par kuru runāja, ka tā protot vīriešus pieburt.