- Mīļā Magonīt! - iesaucās Driģene. - Kāpēc tu jau ātrāk neatnāci pēc padoma. Šitādus koka gabalus ar manu dziru vienā mirklī var padarīt dulnus.

    Driģene ielēja pudelē zaļganu dzērienu un pa­mācīja:

    - Tu uzvelc košus brunčus, iedod vīriņam nodzer­ties šo dziru, tad pagrozies viņam priekšā gan šā, gan tā, un viņš no tevis vairs vaļā netiks.

    Var jau būt, ka Īriss būtu Driģenes sulu izdzēris un viss notiktu tā, kā burvju vecene pareģoja. Bet vai tad Magone varēja nociesties nepalielījusies citām sie­vām, ka nu reiz vīriņš dancošot pēc viņas stabules. Bet, ja sieva par savu ģimenes dzīvi kaut ko pa­stāsta citām sievām, tad pēc piecām minūtēm tas jau ir zināms vīram.

    Tā arī šoreiz - Īrisam atlika pietiekami daudz laika apsvērt, vai dzert Driģenes dzērienu vai palikt uzti­cīgam atmiņām par Vijolīti.

    Magone labā ticībā burves dzēriena spēkam uz­vilka košus brunčus, ielēja Driģenes sulu glāzē un pie­dāvāja Īrisam:

   - Iedzer, vīriņ, es redzu, tu esi noguris.

    Īriss uzlūkoja Magoni mīlīgām acīm un, paņēmis glāzi, aptvēra sievu ap vidukli un teica:

   - Iedzer, sieviņ, malku uz manu veselību, pēc tam es dzeršu uz tavu veselību.

   Magone laimīga uzsmaidīja Īrisam un atgāza galvu - lai tad nu vīriņš ielejot mutē vienu mal­ciņu. Bet Īriss - ko viņš izdarīja! Viņš sagāza sievai iekšā visu Driģenes dzērienu, un, kad tā, trakuma pār­ņemta, metās viņam ap kaklu, Īriss paķēra jau lai­kus sagādāto žagaru sauju, uzlika sievu uz ceļ­gala un, pacēlis košos brunčus, sāka savu mācības stundu:

   - Tas tev par to, tas tev par šito, tas par bur­šanos!

   Ak kungs, kā Magone spiedza un spārdījās, līdz aptvēra, kā izsprukt.

   Viņa izmaucās no brunčiem un - spudūkš! - krūmos iekšā. Īriss gan svieda brunčus viņai pakaļ, bet tie aizmetās un palika plivināmies mieta galā.

   Kas šos brunčus piebūra mietam - Driģene vai Magone pati, - nu, galu galā kāda tam nozīme, bet tā tie arī palika plivināmies, un, kas tos uzskata, tas piemin Magoni.