"Labs ir," zemnieks sacīja. "Bet lāde tev jāņem līdzi, es to negribu turēt mājās ne brīdi, nezinādams, vai viņš nesēž tur iekšā."

   Mazais Klauss atdeva zemniekam maisu ar sauso ādu un par to saņēma veselu sieku naudas, turklāt ar kaudzi. Zemnieks viņam pat uzdāvināja lielu ķerru, ar ko aizvest naudu un lādi.

   "Palieciet sveiki!" teica Mazais Klauss un prom bija ar naudu un lielo lādi, kurā vēl arvien sēdēja ķesteris.

   Meža otrā malā bija plata, dziļa upe, ūdens tecēja tik ātri, ka peldēt pret straumi bija tik tikko iespējams. Pāri upei bija uzbūvēts jauns tilts, Mazais Klauss apstājās tilta vidū un pavisam skaļi, lai ķesteris lādē dzirdētu, teica:

    "Nē, ko man darīt ar šo nejauko lādi? Tā ir tik smaga, it kā tajā būtu akmeņi sakrauti! Es pagalam piekusīšu, ja stumšu to tālāk, tāpēc labāk iemetīšu to upē; ja tā aizpeldēs līdz manām mājām — būs labi, ja ne — ari nebūs nekāda nelaime."

   Nu viņš pieķērās pie lādes ar vienu roku, drusciņ to pacēla, it kā gribētu to grūst ūdenī.

   "Nē, pagaidi!" ķesteris lādē iekliedzās. "Izlaid mani ārā!"

   "Ū", Mazais Klauss iesaucās, izlikdamies, ka ir nobijies. "Viņš vēl sēž tur iekšā! Tad man jāsteidzas mest lādi upē, lai viņš noslīkst!"

   "Ak nē, ak nē!" ķesteris kliedza. "Es tev došu veselu sieku naudas, ja tu to nedarīsi!"

   "Jā, tā ir cita lieta!" Mazais Klauss teica un atvēra lādi. Ķesteris tūliņ izlīda ārā, iegrūda tukšo lādi ūdenī un gāja uz mājām, kur Mazais Klauss dabūja veselu sieku naudas. Vienu viņš jau pirmīt bija saņēmis no zemnieka, nu viņam ķerra bija līdz malām pilna ar naudu!