"Ho!" zemnieks iesaucās. "Tas nu gan ir riebīgi! Jums jāzina, ka ķesterus es neciešu ne acu galā! Bet nekas, ja es zināšu, ka tas ir velns, tad man būs vieglāk viņu paciest! Tagad esmu saņēmis drosmi — bet viņš nedrīkst pienākt man par tuvu!"

   "Tagad man jāpavaicā savam burvim," Mazais Klauss teica, uzmina uz maisa un pielika pie tā ausi.

   "Ko viņš saka?"

   "Viņš saka — jūs varot iet un atvērt lādi, kas stāv tur kaktā, un jūs redzēsiet velnu, kā viņš tur kūko, bet jums jātur vāks tā, lai viņš neizspruktu laukā."

   "Jūs man palīdzēsiet to noturēt!" teica zemnieks un piegāja pie lādes, kur sieva bija noslēpusi ķesteri, kurš tur nobijies sēdēja.

   Zemnieks mazliet pacēla vāku un ieskatījās iekšā. "Ai!" viņš iekliedzās un atlēca nost. "Jā, nu es viņu redzēju, viņš izskatījās uz mata kā mūsu ķesteris! Nē, tas bija briesmīgi!"

   Nu bija jāiedzer, un tā viņi dzēra līdz vēlai naktij.

   "Pārdod burvi man," zemnieks teica. "Prasi par viņu visu, ko vien vēlies! Jā, es tev tūlīt dodu veselu sieku naudas!"

   "Nē, to es nevaru!" Mazais Klauss sacīja. "Padomā, cik daudz labuma man tiek no šā burvja!"

   "Ak, man tik ļoti gribētos viņu dabūt!" teica zemnieks un turpināja lūgties.

   "Jā," tad Mazais Klauss beidzot teica, "tā kā tu biji tik labs, dodams man šonakt pajumti, lai notiek, tu dabūsi burvi par sieku naudas, bet siekam jābūt pilnam ar kaudzi."