"Ak, tu nu gan esi laimīgs cilvēks!" Lielais Klauss teica. "Vai tu nedomā, ka arī es, nonācis upes dibenā, dabūtu jūras lopus?"

    "Jā, man šķiet, dabūtu gan," Mazais Klauss sacīja. "Bet es nevaru tevi aiznest maisā līdz upei, tu esi man par smagu. Vai tu pats neaizietu līdz turienei un neielīstu maisā, lai tad ar lielāko prieku es varētu tevi iemest ūdenī?"

    "Paldies!" Lielais Klauss teica. "Bet, ja, nonācis lejā, es nedabūšu jūras lopus, tad gan tev būs kāviens, vari man ticēt!"

    "Ak, nē! Neesi nu tik ļauns!" Un tā viņi nonāca pie upes. Izslāpušie lopi, ūdeni ieraudzījuši, skrēja, ko kājas nes, lai dabūtu padzerties.

   "Skat, kā viņi steidzas!" Mazais Klauss iesaucās. "Viņi ilgojas atkal nokļūt upes dibenā!"

   "Palīdzi taču vispirms man," Lielais Klauss teica, "citādi būs kāviens!" Tad viņš ielīda lielajā maisā, kas bija pārmests kādam vērsim pār muguru. "Ieliec iekšā akmeni, jo man ir bailes, ka citādi nenoiešu dibenā," Lielais Klauss piebilda.

   "Gan jau noiesi!" Mazais Klauss sacīja, tomēr ielika maisā lielu akmeni, aizsēja maisam galu ciet un pagrūda to: plunkš! Tur nu ievēlās Lielais Klauss un uzreiz nogrima dibenā.

   "Baidos, ka lopus viņš tur vis neatradīs!" noteica Mazais Klauss, savus lopus uz māju dzīdams.