"Labrīt!" viņš sacīja Mazajam Klausām. "Tu šodien agri esi klāt un vēl goda drēbēs!"

   "Jā." Mazais Klauss atbildēja, "mēs ar vecomāti dodamies uz pilsētu, viņa sēž ārā ratos, nevaru viņu piedabūt nākt iekšā. Vai jūs neiznestu viņai glāzi medalus? Bet jums jārunā diezgan skaļi, jo viņa lāgā nedzird."

   "Jā, lūdzu!" teica krodzinieks, pielēja lielu glāzi ar medaļu un izgāja ar to ārā pie beigtās vecāsmātes, kas bija iesēdināta ratos.

   "Te būs glāze medalus no jūsu dēla!" krodzinieks sacīja, bet beigtā sieviņa neteica ne vārda un sēdēja pavisam klusu.

   "Vai jūs nedzirdat?" krodzinieks iekliedzās, cik skaļi vien spēdams. "Te būs glāze medalus no jūsu dēla!"

   To pašu viņš nokliedza vēl vienu reizi un tad vēl vienu, bet, kad viņa pat nepakustējās, krodzinieks sadusmojās un iesvieda glāzi viņai taisni sejā. Medalus tecēja viņai pār degunu, un viņa atkrita ratos uz muguras, jo bija tikai iesēdināta, nevis piesieta.

   "Vai tu redzējies ko!" Mazais Klauss iekliedzās, izlēca pa durvīm un ieķērās krodziniekam krūtīs. "Tu esi nositis manu vecomāti! Palūk, kāds liels caurums viņai pierē!"

   "Ak, tavu nelaimi!" iesaucās krodzinieks, rokas sasizdams. "Pie visa vainīga mana ātrā daba! Mīļo Mazo Klausiņ, es došu tev veselu sieku naudas un likšu tavu vecomāti apglabāt tā, it kā viņa būtu manējā, bet tikai ciet klusu, citādi man nocirtīs galvu, un tas būtu briesmīgi!"

   Tā Mazais Klauss dabūja veselu sieku naudas un krodzinieks apbedīja viņa vecomāti kā savējo.

   Kad nu Mazais Klauss ar lielo naudu atkal pārnāca mājās, viņš uzreiz sūtīja savu puiku pie Lielā Klausa palūgt, vai tas nevarētu aizdot sieku mērīšanai.