"Ko tad tas nozīmē?" Lielais Klauss teica. "Vai tad es viņu nenositu? Tas man pašam jāpārbauda," un viņš ar sieku pats gāja pie Mazā Klausa.

   "Nu, vai zini, no kurienes tu dabūji visu šito naudu?" viņš jautāja, ieplezdams acis vēl vairāk, kad ieraudzīja visu, kas bija nācis klāt.

   "Tu nositi nevis mani, bet manu vecomāti!" teica Mazais Klauss. "Es viņu pārdevu par sieku naudas!"

   Tas nu gan ir labi maksāts!" teica Lielais Klauss, steidzās uz māju, paņēma cirvi un nosita savu vecomāti, ielika viņu ratos, aizbrauca uz pilsētu, kur dzīvoja aptieķnieks, un jautāja, vai tas nevēloties pirkt mironi.

   "Kas tad tas, kur tu viņu dabūji?" aptieķnieks jautāja.

   Tā ir mana vecāmāte!" Lielais Klauss atbildēja. "Es viņu nositu par sieku naudas!"

   "Dievs pasargā!" aptieķnieks iesaucās. "Jūs pļāpājat pāri mēram! Nesakait nevienam neko, citādi varat pazaudēt savu galvu!" Un tad viņš Lielajam Klausām nopietni paskaidroja, kāds briesmīgs ļaunums izdarīts un kāds nelabs cilvēks viņš esot, un ka viņš ir pelnījis sodu. Nu Lielais Klauss tā izbijās, ka taisni no aptiekas sliekšņa ielēca ratos, uzšāva zirgiem ar pātagu un brauca mājās, bet aptieķnieks un visi ļaudis domāja, ka viņš ir traks, un tāpēc ļāva viņam iet, kur acis rāda.

    "Par to tu man samaksāsi!" Lielais Klauss teica, izbraucis uz lielceļa. "Jā, par to tu man samaksāsi, Mazais Klaus!" un, pārbraucis mājās, viņš paņēma vislielāko maisu, kādu vien varēja atrast, nogāja pie Mazā Klausa un teica: "Nu tu mani atkal esi piemuļķojis. Vispirms es nositu zirgus, tad savu sirmo vecomāti! Tā visa ir tava vaina, bet nu tu mani vairs nekad nemuļķosi." Un viņš paķēra Mazo Klausu aiz vidukļa, iebāza viņu maisā, uzvēla to mugurā un uzkliedza viņam: "Tagad es iešu un tevi noslīcināšu!"