Tad viņš gāja mājās, bet, krustcelēs nonācis, sastapa Mazo Klausu, kurš dzina lopu baru.

   "Ko tad tas nozīmē?" Lielais Klauss iesaucās. "Vai tad es tevi nenoslīcināju?"

   "Noslīcināji gan!" sacīja Mazais Klauss. "Priekš nepilnas pusstundas tu taču iemeti mani upē!"

   "Bet kur tad tu ņēmi tos skaistos lopus?" Lielais Klauss vaicāja.

   "Tie ir jūras lopi!" Mazais Klauss atbildēja. "Es izstāstīšu tev visu no sākuma līdz galam, un man jāsaka tev ari lielum lielais paldies par to, ka mani noslīcināji! Nu esmu atkal vīrā un pavisam bagāts, vari man ticēt! Sēžot maisā, es tā nobijos, un vējš svilpoja man gar ausīm, kad tu meti mani no tilta aukstajā ūdenī. Es uzreiz nogrimu dibenā, bet nesasitos, jo tur lejā aug visjaukākā un vismīkstākā zāle. Tajā es nokritu, maisam gals uzreiz bija vaļā, un daiļākā jaunava baltās drānās kā krīts un zaļu vainagu slapjajos matos paņēma mani pie rokas un teica: "Vai tas esi tu. Mazo Kļaus? Te tev sākumam būs daži lopi! Jūdzi tālāk uz šā ceļa stāv vēl viens bars, ko gribu tev dāvināt!" Nu es ieraudzīju, ka upe ir plats lielceļš ūdens ļaudīm. Pa apakšu viņi gāja un brauca taisni no jūras līdz pat zemei, kur upe beidzas. Tur bija tik skaisti: ziedēja puķes un auga lekna zāle, un ūdenī peldēja zivis, slīdēdamas man gar ausīm tāpat kā putni šeit, gaisā. Kas tur bija glītu ļaužu, kas tur bija lopu, kuri ganījās grāvmalās un uz ežām!" 

    "Bet kāpēc tu nāci šurp augšā, pie mums?" Lielais Klauss jautāja. "Es to nedarītu, ja tur lejā būtu tik jauki!"

    "Nē!" Mazais Klauss teica. To es darīju ar nodomu! Tu taču dzirdēji, ko tev teicu: ūdensmeita sacīja, ka jūdzi tālāk uz ceļa — un ar ceļu viņa domāja upi, jo pa citu vietu viņa nevarētu atnākt, — stāv vēl viens lopu bars, kas domāts man. Bet es zinu, kur upe met cilpas, drīz te, drīz tur, — iznāks vesels līkums! Kāpēc gan, ja tas iespējams, ceļu nepadarīt īsāku, izkāpjot šeit uz zemes un ejot šķērsām tai pāri atkal līdz upei? Tā es ietaupīšu gandrīz vai pusjūdzi un nonākšu ātrāk pie saviem jūras lopiem!"