Līdz upei bija labs gabals ejams, un Mazo Klausu nemaz nebija tik viegli nest. Ceļš veda taisni gar baznīcu, ērģeles spēlēja, un ļaudis iekšā dziedāja tik skaisti, ka Lielais Klauss nolika maisu ar Mazo Klausu pie baznīcas durvīm, domādams, ka būtu varen labi pirms došanās tālāk ieiet un paklausīties kādu baznīcas dziesmu; Mazais Klauss taču nevarēja izbēgt, un visi ļaudis sēdēja baznīcā. Un viņš iegāja iekšā.

   "Ak vai! Ak vai!" Mazais Klauss maisā nopūtās. Viņš grozījās un grozījās, bet virvi atraisīt nespēja. Tai pašā brīdī nāca kāds vecs vecs lopu gans, matiem baltiem kā krīts un lielu spieķi rokā. Viņš dzina veselu baru govju un vēršu, tie uzskrēja virsū maisam, kurā sēdēja Mazais Klauss, un apgāza to.

    "Ak vai!" Mazais Klauss nopūtās. "Esmu vēl tik jauns, bet jādodas jau uz debesu valstību!"

   "Ak, es nabags!" teica lopu gans. "Esmu tik vecs, bet arvien vēl nevaru tur nokļūt!"

   "Atsien maisu!" Mazais Klauss iesaucās. "Ielien tanī manā vietā, un tu uzreiz nokļūsi debesu valstībā!"

   "To nu es gaužām gribētu," lopu gans teica, atraisīdams maisu, un Mazais Klauss tūlīt izlēca ārā.

   "Tad gani lopus manā vietā," vecais vīrs teica un ielīda maisā. Mazais Klauss aizsēja maisam galu ciet un gāja savu ceļu ar visām govīm un vēršiem.

   Pēc brītiņa no baznīcas iznāca Lielais Klauss un uzcēla maisu atkal sev mugurā. Viņam gan šķita, ka tas kļuvis tā kā vieglāks, jo vecais lopu gans nebija ne pustik smags kā Mazais Klauss! "Cik viegli gan kļuvis viņu nest! Jā, tas laikam tāpēc, ka esmu noklausījies baznīcas dziesmu!" Tad Lielais Klauss nonāca pie upes, kas bija dziļa un plata, iemeta ūdenī maisu ar veco lopu ganu, nokliegdams viņam pakaļ, jo domāja taču, ka tur sēž Mazais Klauss: "Nu, redzi! Tagad tu mani vairs nemuļķosi!"