"Kuš!" viņš teica maisam, bet uzreiz uzmina tam atkal, un maiss iegrabējās vēl skaļāk nekā iepriekš.

   "Ei, kas tev tai maisā?" zemnieks jautāja.

   "Ā, tur sēž burvis!" Mazais Klauss atbildēja. "Viņš stāsta, ka mums nav jāēd putra, viņš esot piebūris pilnu krāsni ar cepeti, zivi un kūkām."

   "Kas tad tas?" zemnieks iesaucās, steigšus atvēris krāsni un ieraudzījis visus smalkos ēdienus, kurus sieva tur bija noslēpusi un par kuriem viņš domāja, ka tos uzbūris burvis. Sieva neuzdrošinājās bilst ne vārda, bet uzreiz lika ēdienu galdā, un abi mielojās gan ar zivi, gan cepeti un kūku. Tad Mazais Klauss atkal uzmina uz maisa un āda iegrabējās.

   "Ko nu viņš saka?" zemnieks jautāja.

   "Viņš saka," Mazais Klauss teica, "ka esot uzbūris mums arī trīs pudeles vīna, tās stāvot kaktā pie krāsns!" Nu sievai bija jāņem ārā noslēptais vīns, un zemnieks dzēra un kļuva tik jautrs — tādu burvi, kāds Mazajam Klausām maisā, viņš arī trakoti gribētu.

   "Vai viņš spēj uzburt arī velnu?" jautāja zemnieks. "To gan es gribētu redzēt, jo nu esmu jautrā prātā!"

   "Jā," teica Mazais Klauss, "mans burvis spēj visu, ko vien es pieprasīšu. Vai nav tiesa?" viņš jautāja un uzmina uz maisa tā, ka tas iegrabējās. "Vai dzirdi, viņš varot! Bet velns izskatoties tik neglīts, ka labāk uz viņu neskatīties!"

   "Nē, man nepavisam nav bail, — kāds viņš ir pēc ģīmja?"

   "Mats matā kā ķesteris!"