"Ja man atkristu kaut kripatiņa no šā mielasta!" Mazais Klauss nopūtās un pieliecās tuvāk logam. Ak Dievs, kādu skaistu kūku viņš tur iekšā redzēja! Jā, tās tik bija dzīres!

   Tad viņš izdzirdēja kādu jājam pa lielceļu uz māju pusi. Tas bija zemnieces vīrs, kurš atgriezās mājās. 

    Vispār vīrs bija labs cilvēks, bet viņam piemita kāda dīvaina kaite: viņš necieta ķesterus ne acu galā. Ja viņam ceļā patrāpījās kāds ķesteris, viņš kļuva briesmīgi nikns. Tāpēc jau ari ķesteris, zinādams, ka vīra nav mājās, bija aizgājis pateikt sievai labdienas, un labā sieva tāpēc lika viņam galdā vissmalkākos ēdienus, kādi vien viņai bija. Dzirdēdami pārnākam vīru, abi ļoti izbijās, un zemnieka sieva lūdza ķesteri ielīst lielā, tukšā lādē, kas stāvēja kaktā. To viņš ari darīja, jo zināja, ka nabaga vīrs necieš ķesterus ne acu galā. Sieva steigšus noslēpa visus smalkos ēdienus maizes krāsnī, jo, ja vīrs tos būtu ieraudzījis, viņš droši vien jautātu, ko tas nozīmē.

   "Ak vai!" Mazais Klauss uz šķūnīša jumta nopūtās, redzot, ka viss ēdiens nozūd.

   "Vai tur augšā kāds ir?" zemnieks jautāja un paskatījās uz Mazo Klausu. "Kāpēc tu guli tur? Nāc labāk līdzi istabā!"

   Tad Mazais Klauss pastāstīja, ka ir apmaldījies, un lūdza, vai nevarot dabūt naktsmājas.

   "Kāda runa," zemnieks teica, "bet vispirms mums drusciņ jāiestiprinās!"

   Sieva abus uzņēma ļoti laipni, uzklāja garu galdu un iedeva viņiem lielu bļodu putras. Zemnieks bija izsalcis un ēda kāri kā vilks, bet Mazajam Klausām visu laiku bija prātā krāsnī noslēptais gardais cepetis, zivs un kūka.

   Zem galda pie kājām viņš bija nolicis maisu ar zirgādu, jo mēs taču zinām, ka viņš bija izgājis no mājām, lai pilsētā to pārdotu. Putra viņam nepavisam negaršoja, un viņš uzmina maisam, un sausā āda skaļi iegrabējās.