"Ak, tagad man vairs nav neviena zirga!" iesaucās Mazais Klauss un sāka raudāt. Vēlāk viņš zirgu nodīrāja, paņēma ādu un ļāva tai vējā labi izžūt, iebāza to maisā, paņēma maisu uz muguras un gāja uz pilsētu, lai zirgādu pārdotu.

   Viņam bija ejams tāls ceļš pa biezu un tumšu mežu, turklāt vēl uznāca bargs negaiss. Viņš apmaldījās, un, iekams viņš iznāca uz īstā ceļa, bija jau vakars un pārāk tālu, lai tiktu pilsētā vai atgrieztos mājās, pirms iestājas nakts.

   Ceļa malā atradās lielas zemnieku mājas, slēģi bija aizvērti, bet pa to spraugām spīdēja gaisma. Te varbūt man atļaus pārnakšņot, nodomāja Mazais Klauss un pieklauvēja.

   Zemnieka sieva atvēra durvis, bet, izdzirdējusi, ko viņš grib, teica, lai ejot savu ceļu, viņas vīra neesot mājās, un viņa neuzņemšot nevienu svešinieku.

   "Nu, tad man būs jāguļ zem klajas debess," Mazais Klauss noteica, un zemnieka sieva aizvēra durvis.

   Turpat tuvumā bija liela siena kaudze un starp kaudzi un māju — mazs šķūnītis ar lēzenu salmu jumtu.

   "Es varu gulēt tur augšā," Mazais Klauss sacīja, raudzīdamies uz jumtu. Tā būs jauka gulta, stārķis tak nelidos lejā un neknābs man kājās." Jo augšā uz jumta stāvēja dzīvs stārķis, kam tur bija ligzda.

   Tad Mazais Klauss uzrāpās uz šķūnīša jumta, kur apgūlās un grozījās, lai jo ērti iekārtotos. Augšpusē starp koka aizvirtņiem un logu bija sprauga, pa kuru viņš varēja ieskatīties istabā.

   Tur bija uzklāts bagātīgs galds ar vīnu un cepeti, un varen lielu zivi. Pie galda sēdēja zemnieka sieva un ķesteris, un neviena cita nebija, un zemnieka sieva ielēja ķesterim vīnu, un viņš ķērās pie zivs, jo tā viņam lieliski garšoja.