Vecos laikos notikušas brīnuma lietas. Ganus kronējuši par ķēniņiem, un ķēniņi nometuši purpuru unēduši zāli līdz ar jēriem laukā. Viņi skūp­stījuši valgos stiebrus un zemi, kā lopi dara, un tad atkal pacēlušies savā godībā. Un, kur vien viņi gājuši, tos pazinuši putni un zvēri. Pu­ķes, kuras tie ceļā sapinuši, čukstē­jušas: «Lai dzīvo ķēniņš,» - jo vi­ņas zinājušas, ka ķēniņš tās reiz skūpstījis. Viņu dvēsele brīžiem bi­jusi kā lopa mute, kas iet Pa zāli un jūt visas velēnas smaržas. Viņi bijuši kā cilvēki un kā lopi, kas zina zemes tuvumu.

   No tiem laikiem man ir pazīstams kāds stāsts. Ja gribat, es varu viņu pastāstīt, kamēr jūsu svece, pirms gulētiešanas izdegdama, uzliesmo un ap sienām staigā mīkstas ēnas.

   Reiz bij viens vecs ķēniņš. Viņam bij viss, ko ķē­niņa sirds var velēties, — tik nebij tā ūdens, ko viņš jaunībā bij dzēris savas dzimtenes avotā.

   Viņš lika sev atnest ūdeni no tā avota, bet, kad viņa ļaudis tur nogāja, tad viņi tai vietā, kur ķēniņš bij dzēris, atrada tikai govju izmītu palti ar retu, izplū­kātu dzelža zāli. Viņi nedrīkstēja ņemt priekš ķēniņa ūdeni, kuru bij sajaukuši lopu purni, un nāca atkal ar tukšām krūzēm. Ceļā viņi atrada upīti ar vēsu un skaidru ūdeni. Viņi pildīja ar to ķēniņa zelta krūzes, un dzēriena devējs to sniedza uz galda.

   Ķēniņš dzēra un teica:

   «Ūdens ir labs, bet nav tāds, kādu es toreiz dzēru. Nekas nav tik salds kā ūdens manas dzimtenes avotā.»

   Ķēniņš noskuma, un viņam uznāca nepārvarama ilgošanās pēc tām vietām, kur viņš jaunībā bij ganījis aitas.

   Ar galmu viņš devās cejā un pēc dažām dienām no platā lielceļa nogriezās uz savas dzimtenes klusiem takiem, kur gar vecu egļu saknēm vijās melna ratu sliede un auga skujām nobirušas sēnes. Kāds prieks bij vecam ķēniņam ar novītušo roku noslaucīt skujas no bērzlapes zaļās galviņas.

   «Nudien, tu saldais meža bērns, šinī brīdī tu man esi mīļāka par dažu no manām dāmām, kaut gan vi­ņām visām ir lepnākas cepures nekā tev,» ķēniņš pie sevis domāja.