Pat dieviem ne katrreiz izdodas savus bērnus izaudzināt tādus, kā tie būtu vēlējušies.

    Kad upes dievam Kēfisam un nimfai Leiriopei piedzima dēls Narciss, viņi nevarēja vien nopriecāties par skaisto, veselīgo bērnu.

    - Manu baltvaidzīt, manu spulgacīt, manu sproggalvīt, - tā Leiriope mīlinādamās sauca savu zēnu.

     Kad tas mazliet paaugās, tad Kefiss gan vēl arvien bija dievs un pavēlnieks visā upē, bet mājās, savā ģimenē, viņam bija jāsamierinās ar mazāku lomu - te dievs un pavēlnieks bija mazais Narciss.

     - Ak, kāds skaistulis! Kāds neredzēti daiļš bērns! Tas gan būs siržu lauzējs! - Narcisu apjūsmoja pie Leiriopes ciemoties sanākušās nimfas.

    - Un cik viņš labs un gudrs! - ciemiņu uzslavas papildināja laimīgā māte.

      Bet, tāpat kā cilvēkiem, arī dieviem ir savi nelabvēļi un skauģi, kas nevar paciest, ka otram drīkst būt kaut kas labāks. Zivis, peldēdamas no austrumiem uz rietumiem, aiznesa turp ziņu par Kēfisa un Leiriopes dēla skaistumu un gudrību, līdz par to kļuva zināms gorgonai Medūzai. Un, tā kā viņas pašas dēls bija neglīts, ļauns un muļķis, tad, uzdzirdot Narcisa labo slavu, Medūzu pārņēma tāds niknums, ka čūskas, kas matu vietā auga uz viņas galvas, sacēlās stāvus un sāka šņākt. Viņas mute sašķobījās greiza kā veca zandale un gārgdama izdvesa lāstu:

     - Lai tavs skaistums, tavs labums un tavs gudrums tevi pazudina! Lai tu iemīlies pats savā skaistumā, lai tu dari labu tikai slavas dēļ, lai tu tiecies pēc gudrības, gribēdams būt pārāks par citiem! Ar to brīdi, kad tu ieraudzīsi sevi spogulī, sāksies tava bojā eja!

      Zivis, kas peldēja no rietumiem uz austrumiem, izplatīja vēsti par Medūzas lāstiem arī upē, kur valdīja Kēfiss. Viņš lika savā pilī sadauzīt visus spoguļus un to lauskas izmest krastā.

      No mazām dienām tik vien dzirdējis kā par savu skaistumu, labo sirdi un gudro prātu, Narciss domāja, ka viņam jābūt arī labam un gudram, kaut gan dažreiz tas bija ļoti grūti. Kad citu nimfu bērni atlicināja no savām brokastīm vai pusdienām kādu daļu, ko izbarot zivtiņām, arī Narciss ar grūtu sirdi atsvieda kaut ko no sava ēdiena, lai citi nimfēni nesauktu viņu par skopuli. Narcisam pašam gan šķita, ka, atteikdamies kaut vai no viena kumosa, viņš ir nesalīdzināmi labāks par citiem, jo tas, ko viņš atdeva zivtiņām, taču nav parastais, bet dievu ēdiens. Vēlāk viņš iemanījās neatraut sev ne drupatiņas, bet paņēma no mātes pieliekamā pilnas saujas ēdamā, un visi nimfu bērni apbrīnoja Narcis pašaizliedzību un devību.