Kad Eho, nevarēdama sagaidīt sava mīļotā atgriešanos, izbāza galvu virs ūdens, Narciss viņu rupji nolamāja par to, ka tā sakustinājusi ūdens spoguli. Eho neticēja, ka Narciss varētu uz viņu dusmoties, un kaitēdamās vēl paplunčināja ūdeni.

    - Es redzu, tev skauž mans skaistums, ja tu uzdrīksties mani traucēt. Beidz niekoties un peldi ātrāk projām, - Narciss pavēlēja.

    - Bet, mīļais, kāpēc lai man skaustu tavs skaistums, ja es pati esmu skaistākā starp nimfām, - teica Eho, vēl arvien domādama, ka Narciss tikai jokojas.

     - Es tevi uzskatīju par skaistu, kamēr nebiju ieraudzījis sevi. Tu apskaties šo seju, šo augumu, tad tu sapratīsi, ka pati Afrodīte nav cienīga būt mana sieva, ne vēl tu, - Narciss atbildēja un iegrima sevis aplūkošanā.

      Arī nimfu, tāpat kā zemes sievieti, visvairāk apvaino tas, ka mīļotais viņu nosauc par neglītu vai vismaz neglaimo, ja viņa tiešām nebūtu skaista. Tāpēc Eho par Narcisa pēdējiem vārdiem tā noskaitās, ka nosauca viņu par pašiemīlējušos muļķi un aizsteidzās pastāstīt Kēfisam, ka viņa dēls sajucis prātā. Veltīgi bija tēva mēģinājumi pierunāt dēlu atgriezties ūdens pilī, veltīgi bija mātes lūgumi un asaras. Narciss palika krastā, spoguļojās un runāja tikai par savu skaistumu, kamēr izdila, sažuva un saplūda ar zemi.

      Nez kāpēc tas tā ir, ka mirušiem piedod vairāk nekā dzīvajiem. Kad Narcisa vairs nebija, Eho bieži aizpeldēja līdz atvaram, kurā viņš kādreiz spoguļojās, un atbūra atmiņā visus jaukos brīžus, ko bija pavadījusi kopā ar Narcisu. Viņš atkal tai likās visskaistākais, vislabākais un visgudrākais jauneklis, kāds upē dzīvojis, bet ļaunie vārdi, ko viņš tai pateica, bija aizmirsti.

     - Skaista bija mūsu mīlestība... - Eho nopūtās un, lai nekad nezustu Narcisa piemiņa, iestādīja viņa bojā ejas vietā puķi, kas uzziedēja balta kā Narcisa vaigs.