Ātri skrien gadi pat dievu dēliem. Cik ilgi, kad Narciss spēlējās ar zivtiņām, uzlasīja gliemežvākus, izrotājās ar ūdenszālēm, bet te, rau, drīz vien izaudzis par staltu jaunekli. Lieli izauguši arī tie nimfēni, ar kuriem kopā viņš baroja zivtiņas, un nu jauniešu starpā sākās citādas sacensības. Katrs centās parādīt savu gudrību vai veiklību: lasīja pašu sacerētus dzejoļus, dziedāja pašu izgudrotas dziesmas vai rīkoja sacensības, kurš ātrāk uzlēks delfīnam uz muguras un tālāk aizjās. Arī Narciss sacerēja dzejoļus, bet, drīz vien nojauzdams, ka daži nimfu dēli viņu pārspēj, šādās poēzijas sacensībās vairs pats nepiedalījās, turpretim sāka nopaļāt katru, kas skandēja savus sacerējumus. Un visiem likās, ka Narciss labāk par citiem zina dzejas likumus, jo citādi viņš nevarētu tik gudri spriest par to, kā vajag dzejot. Arī dziedoņiem viņš allaž aizrādīja, ka dziesmas neskan tā, kā vajadzētu skanēt.

    - Cik gudrs un vispusīgs jauneklis! Laimīga tā nimfa, ko Narciss ņems par sievu! - tā skandināja vecās nimfas, jau priekšlaicīgi apskauzdamas Narcisa nākamo. Un, ja nu vecās nimfas tīksminājās par skaisto, labo un gudro jaunekli, vai kāds brīnums, ka jaunās šaudījās ap Narcisu, plivinādamas zaļos matus un mēģinādamas piesaistīt viņa skatienus saviem daiļumiem. Narciss ilgi vēroja un pētīja, kura no daiļavām būtu viņam vispiemērotākā, līdz izlēma, ka no visām skaistākā ir Eho, un saderinājās ar to.

     Kāzu priekšvakarā Eho lūdza Narcisu, lai tas izkāpj krastā un saplūc viņai ievu ziedus, ko ievīt zaļajos matos. Narciss sadabūja tos veselu klēpi un jau pārliecās pār krastu, lai ienirtu upē, kad nejauši mierīgajā ūdenī ieraudzīja savu attēlu.

    - Kāds skaistums! Kāds nebijis daiļums kopš pasaules radīšanas! - viņš izsaucās un kā apburts sastinga un raudzījās savā attēlā, aizmirsdams, ka viņu gaida līgava Eho. Viņš nometa ziedus zālē un piecēlies aplūkoja ūdens spogulī savu augumu.

    - Jā, es esmu ne tikai vislabākais un visgudrākais, bet arī visskaistākais jauneklis, - jūsmoja Narciss.