Reiz bija divdesmit pieci alvas zaldātiņi, tie visi bija brāļi, jo dzimuši no vienas vecas alvas karotes. Šauteni viņi turēja rokā un seju vērsa taisni uz priekšu; sarkans un zils, gana skaists bija viņu mundieris. Visupirmais, ko viņi šai pasaulē dzirdēja, kad tika noņemts kastītes vāks, zem kura viņi gulēja, bija vārdi: "Alvas zaldātiņi!" Tā iesaucās mazs puisēns, sasizdams rociņas. Viņš bija tos dabūjis par dāvanu —jo bija viņa dzimšanas diena — un nu lika tos uz galda. Visi zaldāti bija uz mata līdzīgi cits citam, tikai viens vienīgs bija drusciņ citādāks: viņam bija viena kāja, jo viņš bija liets pēdējais un vairs nebija pieticis alvas. Tomēr viņš uz savas vienas stāvēja tikpat stingri kā pārējie uz divām, un tas bija tieši viņš, kurš kļuva ievērojams.

   Uz galda, kur viņi tika salikti, stāvēja daudz citu rotaļlietu, bet visvairāk acīs krita skaista papīra pils. Pa lodziņiem varēja ieskatīties taisni pils zālēs. Ārpusē, apkārt spogulītim, kam bija jāizskatās kā ezeram, stāvēja kociņi. Vaska gulbji peldēja un spoguļojās tajā. Tas viss kopā bija brīnumjauki, bet visjaukākā tomēr bija jaunaviņa, kas stāvēja atvērtajās pils durvīs. Arī viņa bija izgriezta no papīra, bet viņai bija bruncīši no visgaišākā linu auduma un šaura, zila lentīte pār plecu kā drapērija. Tai pa vidu bija iesprausts spožs vizulis, tikpat liels, cik visa viņas seja. Jaunaviņa bija izstiepusi abas rokas, jo viņa bija dejotāja, un vienu kāju turēja paceltu tik augstu, ka alvas zaldātiņš nemaz to nevarēja ieraudzīt un domāja, ka viņai ir tikai viena kāja, tāpat kā pašam.

   "Tā derētu man par sievu!" viņš domāja. "Bet viņa ir gana lepna un dzīvo pilī, man ir tikai kastīte, un mēs tur esam divdesmit pieci, te viņai nav īstā vieta! Tomēr man jālūko ar viņu iepazīties!" Un viņš nogūlās visā garumā aiz šņaucamtabakas dozes, kas stāvēja uz galda. No turienes viņš labi varēja noskatīties smalkajā jaunkundzītē, kas, nezaudēdama līdzsvaru, turpināja stāvēt uz vienas kājas.

   Kad pienāca vakars, visi pārējie alvas zaldātiņi nonāca savā kastītē un mājas ļaudis nolikās savās gultās. Nu rotaļlietas sāka rotaļāties, spēlēja gan ciemos iešanu, gan karošanu, gan balli. Alvas zaldātiņi grabinājās pa kasti, jo viņi arī gribēja piedalīties, bet nevarēja dabūt vaļā vāku. Riekstkodis meta kūleņus, un grifele lēkāja pa tāfeli. Bija tāds jandāliņš, ka pamodās kanārijputniņš un sāka runāt līdzi, un pantos vien! Vienīgie, kas nekustējās ne no vietas, bija alvas zaldātiņš un mazā dejotāja: viņa turējās tik stalti uz pirkstgala, abas rokas izplētuši; viņš uz savas vienas kājas bija tikpat nelokāms, viņa acis ne uz mirkli neatrāvās no viņas.