Tāltālā zemē, siltā un auglīgā, dzīvoja nuaruaki cilts. Saule viņu ādu bija nokaitējusi kapara sar­kanumā, bet viņu garie mati bija melni un spīdīgi kā ogles. Nuaruakieši bija laimīgāki par citām cil­tīm, jo viņiem piederēja putns Orhis, kas dēja zelta olas. Kad putns bija piedējis kāda koka dobumu, cilts virsaitis viņu pārnesa uz citu koku, un tie bija lieli svētki. Jaunekļi izgreznojās ar papagaiļa spalvām, nokrāsoja sejas un dejoja uzvaras deju.

   Virsaiša Nato Mažina meitas pēc kārtas sēdēja koku zaros līdzās putna ligzdai un sargāja to pret ērgļu uzbrukumiem, bet katrā nometnes stūrī spēcīgi jaunekļi ar saindētām bultām makstīs dienu un nakti stāvēja sardzē, lai kādas citas cilts kareivji nenolau­pītu nuaruakiešu dārgumu.

   No zelta olām izveicīgi meistari darināja roku un kāju sprādzes, ausu riņķus un jostu greznojumus, bet, tā kā zelta olu krājumi arvien pieauga, tad virsaitis pret tām iemainīja bizoņu ādas un gaļu, mokasīnus un tomahaukus.

   Nuaruakiešu vīrieši bieži devās medībās, bet sievas un meitas pa to laiku auda brīnišķīgas raibas segas, pina grozus un lasīja ogas. Viņām nebija laika un vēlēšanās pļāpāt, varbūt tāpēc arī ļaužu starpā ne­cēlās strīdi un nesaskaņas. Vīri un sievas zināja katrs savu pienākumu, un, ja kāds veica vairāk, tad par to lepojās un priecājās visi.

   Reiz vīri no medībām atgriezās ļoti uztraukti. Viņi bija sastapuši kādas tālas cilts medniekus un uzzinā­juši, ka jūras krastā piestājoties milzīgas laivas un no tām izkāpjot savādi cilvēki bāliem ģīmjiem un īsiem matiem. Šie bālģīmji esot ļoti kāri uz zeltu un, kur vien sastopot kādu ar auskariem, tā nogalinot to ar neredzamām ugunīgām bultām un izraujot auskarus, noņemot roku un kāju sprādzes. Ar zīmēm tie jau­tājot, kur šejienes ļaudis ņemot zeltu.

Ja nuaruakieši būtu zinājuši, ka cilvēki var būt arī zemiski nodevēji, viņi nekad nebūtu ielaiduši savā nometnē svešinieku. Bet viņi to nezināja un paši uz rokām ienesa kādu ievainotu mednieku, kurš stipri kliboja un stāstīja, ka viņam lācis pārplēsis kāju. Vir­saitis lika sievietēm rūpēties par nelaimīgo cilvēku, jo vīriem bija atkal jādodas medībās.