Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Palmiņa un Leduskaraliene
Teicējs: Māra Mennika
Autors: Dzidra Rinkule - Zemzare
Viņu atnesa no Botāniskā dārza un novietoja uz palodzes. Tā bija vēl pavisam maza palmiņa ar divām skarainām lapām, iedēstīta mazā māla podiņā.
Palmiņai ļoti patika viņas jaunā dzīvesvieta. Par viņu rūpējās maza meitene, vārdā Sarmīte. Kad palmiņa bija izslāpusi, Sarmīte viņu padzirdīja, bet citreiz pabaroja ar īpaši sagatavotu izšķīdinātu barību.
Un vēl kas patika mazajai palmiņai — baltais Incītis! Kaķēns allaž tupēja uz palodzes, jo tā viņam noderēja par labu novērošanas vietu. Sevišķi uzmanīgi viņš lūkojās pagalmā tad, kad tur zēni spēlēja bumbu. Incītis mirkšķināja zaļās acis — te atpleta tās, te samiedza... Tā vien likās, ka bumba tūlīt pat ietrieksies logā. Bet nē! Zēni bija disciplinēti, un bumba lidoja tikai atļautās robežās. Incītis velti baiļojās.
Arī palmiņa ar lielu interesi vēroja bērnu dzīvi pagalmā. Tur sapulcējās apkārtējo namu meitenes un košos ratiņos vizināja savas lelles. Dažām ratiņu nebija, tās auklēja lelles tāpat rokās.
Citreiz pagalms bija pavisam kluss. Tad salaidās daudz putnu. Viņi pārbaudīja smiltis, vai tur nav atrodamas kādas maizes drupatas vai sēkliņas. Sarmīte baroja putnus ar sagrieztām garozām. Tādās reizēs putnu salaidās jo sevišķi daudz.
Mazā palmiņa ieradās šajā namā vasaras vidū. Tāpēc, kad iestājās rudens, viņa šeit ieraudzīja daudz ko jaunu, neparastu. Agrāk viņa nekad nebija redzējusi koku ar dzeltenām lapām. Nu pazīstamais bērzs, kas auga tieši pretī logam, pamazām nodzeltēja. Sākumā rudens zelts salija tikai atsevišķos zaros, bet pēc tam tapa dzeltens viss koks. Beidzot rudens vēji sāka draiskoties pa bērza zariem un nelikās ātrāk mierā, iekams nebija notraukuši visas lapas. Bērzs kļuva kails. Palmiņai bija viņa žēl. Bet tad uzkrita sniegs, un bērzs atkal izskatījās skaists.
Stāvēdama uz palodzes, palmiņa varēja redzēt visu, kas notika aiz loga. Sevišķi labi viņa jutās, kad zēni vēla apaļus sniegavīrus un, nostādījuši tos pagalma stūros, sāka jautri pikoties. Citu reizi, uzcēluši sniega cietoksni, viņi uzsāka kara spēles. Un cik priecīgi un skaļi viņi klaigāja, kad vizinājās ar kamaniņām! Nenoskatīties!