— Bet vai jūs kādreiz neesat mēģinājis bārdas — nu pašas smailākās — dzīt arī sienā? — prasīja vīrs ar cepuri ar dibenu uz leju un ar pogām uz iekšpusi.

   — Jā, sienāžu bārdas es esmu dzinis tieši sienā. — Es ari esmu dzinusi sienā mežābolus — priecīgi ieskrēja pa vidu Ķerra.

   — Tad viņi pa ziemu nesakalst.

   — Muļķe, muļķe! Kādā sienā? — nenocietās plauktā cietpauris Āmurs.

   Ķerra nemaz neapmulsa.

   — Var arī salmos, — viņa teica. — Bet toreiz es dzinu sienā.

   — Lopiņi var ieēst. Nav labi. Nav labi bārdas dzīt sienā. — Suns Cujs zināja, ka kārtība jāsargā.

   Bet rupjais cietpauris Āmurs jau atkal kliedza: — Muļķi, muļķi!

   Naglas dzen sienā, ne bārdas! — Vēl jo bīstamāk, — teica Cujs. — tad tā ir jau kaitniecība. Un par to vajag ziņot. Āmurs no dusmām nolēca no plaukta.

   — Par ko jūs mani turat? Es visu mūžu esmu dzinis naglas sienā. Tas ir mans svētākais pienākums. Un neviens lopiņš tāpēc nav nobeidzies.

   — Nomierinieties, biedri Āmur! — teica vīrs ar cepuri ar dibenu uz leju un ar pogām uz iekšpusi. — Ja jūs tā uztrauksities, jūs varat iedzīt „ pirkstu sienā; pirkstu ieliks slimnīcā, bet jūs nonāksit cietumā.

   — He, sadomājuši ar cietumu baidīt! — nosēcās Āmurs.

   — Man cietums taisni pienākas! — Un iebelzās ar pieri sienā un nomierinājās.

   — Es zinu, ka jūs dzenat nost, bet sakiet — vai jūs bārdas arī piedzenat? — vaicāja Frizierim vīrs ar cepuri ar dibenu uz leju.

   — Nu, protams. Jums pilnu vai pusi? Un kādā krāsā? Acu krāsā vai deguna krāsā?