Vīrs ar cepuri ar dibenu uz leju gribēja kreisās auss krāsā. Frizieris piekrita un piedzina. Mēs gan nezinām un nevaram saprast, kā. Vēlāk pats vīrs stāstījis, ka bārda viņam piedzīta ar stipru vēju.

   Tā kā laivas piedzen pie krasta.

   — Varbūt jums arī piedzīt, biedri Cuj? — piedāvāja Frizieris.

   — Jums pēdas plikas.

   — Lai ir, — teica Cujs, — plikām pēdām vieglāk dzīt pa pēdām. Bet man noderētu viena spalva astes galā.

   — Jā, lūdzu, kuru? Mums ir peļu spalvas, ežu spalvas, cepuru spalvas, rasējamspalvas, spārnu spalvas, skropstu spalvas. Varbūt jums iedzīt astē kādu cepures spalvu?

   — Nē, pildspalvu, — teica Cujs. — Vienu labu pildspalvu, man reizēm jāpieraksta pēdas. Frizieris tā arī izdarīja, un Cujs tūliņ izmēģināja. Rakstījās labi.

   — Kā nu bija, tā bija. Kā nu mācējām, tā dzinām, — teica vīrs un rosījās iet prom. Tā kā nosmējās: nevajagot ilgi uz vietas uzturēties — tā varot uzdzīt garlaicību. Viņam nu jāejot tālāk — parādus piedzīt. — Ko tad visi jums tā parādā? — prasīja Frizieris. — Jokus parādā, — teica vīrs. — Kā tad šie jums tā parādā? — gribēja zināt Cujs. — Katrs jau katram jokus parādā. Katram katrā laikā ir tiesības no otra jokus piedzīt, — teica vīrs ar cepuri ar dibenu uz leju un aizgāja. "Un tā nu pa pasauli iet Joku dzinējs un piedzen no mums jokus (un no visiem dzinējiem viņš tiešām ir tas visgudrākais dzinējs). Un, kad viņš atnāks, viņš arī no tevis piedzīs.