Tad es uztaisīju mūra žogu. Bet tas atnesa neiedomājamu ļaunumu: manā sētā sāka krist meteorīti. Pirmais blīkšķēdams nogāzās naktī, un, kad es no rīta izgāju dārzā, tajā vietā, kur vakar vēl auga mana skaistā tupeņroze, kūpēja dzelzsputekļu melns caurums. Meteorīti sāka krist — lielāki un maziņāki — katru dienu. Viens trāpīja vienīgajai plūmei, kas tovasar kociņā bija, un maziņš tāds ieskrēja kurmja rakumā, izsizdams kurmim zobu. Bet vakar nogāzās lielais un ietrieca man pussētas par desmit metriem dziļāk zemē. Nu sāka braukt zinātnieki un dauzījās vārtos, lai laiž viņus iekšā, jo meteorīti — tie neesot mani, tie piederot pasaulei visai, tie jāpēta esot. Un piebrauca pilna sēta ar mašīnām, krāniem, krāmiem un instrumentiem, un skafandros tērptiem vīriem, un urkšķēja, rūca un rakās, un aizveda visus caurumus beidzot ar visiem dzelzs putekļiem līdzi un kausētu zemi.

   Es gāju pie Fejas. Un Feja teica — man vajagot mazāk no dzelzs, bet vairāk no mīksta, no sirds, no vilnas un mīļa prāta. Un Feja teica, ka tas nemaz neesot grūti. Man vajagot pūkainu žogu, viņa speciāli tādus tamborējot.

   Nu Feja man tamborē žogu. Ar pūču acīm un puķu ausīm un visvisādām pigiņām.

   Es viņai prasīju, kas tās par pigām — blakus tamborcaurumiem lielas pigas un mazas pigas.

   — Nu, tas ir tā, — viņa teica. — Ir zaķu pigas, stirnu pigas, peļu pidziņas, odžu pigas, kaķu un suņu piģeles.

   — Kam tās pigas, kam tās piģeles?

   — Nu, katram lielākam tamborcaurumam ir sava piga, — teica Feja.

   — Pie stirnu cauruma ir stirnu piga, pie suņu cauruma — suņu piģele. Zvēriņi ir ļoti kautrīgi un smalkjūtīgi: ierauga pigu un iekšā nelien. Bet, ja tu gribi, lai lien, ievelc pigu uz iekšu — otrādi, un tad viņi droši pa savu eju ienāks dārzā. Tu varēsi viņus paturēt, cik ilgi gribēsi, jo piga nu būs iekšpusē un ārā viņi nelīdīs — piga priekšā!