— Bet lūžņi, lūžņi! — es gribēju zināt. — Ko darīs lūžņi un dzelzsgabali?

  — Nē, lūžņi nekad nelien, kur ir kaut kas smalki tamborēts, — teica Feja. — Lūžņiem ir sava vērtība, bet viņiem ir arī sava mazvērtība, un viņi izvairās no pūkainām un smalkām lietām.

   Viņi pie tevis nenāks. Ja nu vienīgi tās divas tamboradatas, bet viņas ir ļoti smalkjūtīgas un nekad neklausās skaļu mūziku. Piesargies, kad viņas atnāk, uzgriezt uz skaļāko — viņas var nomirt. Tamboradatas tiešām atnāca šad tad ciemos un tiešām bija labi audzinātas: nekad neskrāpējās ar dakšiņu pa šķīvi, teica "es atvainojos!", kad kamolam burkšķēja vēders, un šķaudīja tikai rozā vilnas pušķītī. Feja man ietamborēja žogā vēl speciālas actiņas visādām smaržām no meža: atsevišķi lapu un atsevišķi puķu pūtieniem. Tas bija tāds tālvadāms žogs: pie manas gultas gala bija simtiem cilpiņu, man tikai bija jānorauj, kādu es vēlos, un no žoga actiņām nāca sveķu smarža vai sēņu smarža, praulu aukstums un čiekuru čabieni. Un es jums saku, ka no magnētu bezkaunības un knīpstangu nepatikšanām jūs nevarat aizbēgt ne aiz kādiem dzelzs žogiem — viņi līdīs vēl vairāk.  Jūs varat paglābties vienīgi aiz ļoti, ļoti smalkiem tamborētiem žogiem. Vēl drošāk, ja jums ir pazīšanās ar kādu meistarīgu zirnekli — neviena nagla, neviena lidmašīna savu mūžu nav redzēta sapinusies zirnekļa tīklā.