Viņš skaitīja pātarus, skaitīja naudu, skaitīja gā­jēju soļus un kumosus pie galda. No agra rīta līdz vē­lai naktij viņš bij uz kājām un redzēja katru soli, un viņa bargās uzacis valdīja pār sētu un lauku, un pār mājas vissvētāko vietu — aizkrāsni, kur pat tarakāni nečaukstināja sīpolu virknēs, kad saimnieka cietā balss atskanēja istabā. Viņš bij kungs pār gājēju darbu un miegu. Un arī pār viņu sapņiem. Naktī, kad ļaudis iekrita īsā dusā, murgos pār viņiem vēl slīdēja saimnieka uzaci kā divi plēsīgi putni.

   Vasaru meitiņa gāja ganos. Saimniece deva viņai līdz plānu riecienu maizes. Viņa to dalīja ar savu suni un iemīļoto aitiņu. Viņu baroja mežs un krūmi. Veci onkuļi — celmi ar zaļām bārdām — aicināja viņu pie zemenēm, lazdas baroja ar riekstiem un sprogaini purva ciņi ar mellenēm un zilenēm. Lapas un zāles, puķes un apiņi prata vīties un glausties maigāk kā cilvēku sirdis. Un, kad viņai gribējās glāstu, tā lika pie vaiga liepu lapu vai tina ap galvu noreibušu apiņu stīgu.

   Bet tad nāca ziema un nobraucīja lapas no kokiem un ogas no ciņiem un pār laukiem un norām, un le­jām klāja baltu galdautu. Saules rieti aizdedza dzel­tenas vaska sveces vara lukturos, egles stāvēja baltās sniega cepurēs un jostās, un likās, ka nu sāksies svētki. Bet tās bij tikai klusas vasaras bēres. Klusas un bai­gas gavēņa dienas. Nebij nekā ko ņemt no baltā bēru galda. Neviens nenāca mieloties, tik irbe vai zaķītis pārtecēja no viena purva uz otru, atstādami sniegā retas, bailīgas pēdiņas.

   Mežā bij tik sniegs. Sniedzītes knābāja sasalušas sērmūkšogas, tā bij vienīgā skaņa, ko varēja dzir­dēt, — tik kluss tur bij un tukšs. Putni atstāja mežus un lidoja ap pūņiem un rijām. Bet saimnieks bij pra­tis dzīt darbu. Labība bij izkulta un noglabāta klētī, un uz viņa tīri noslaucītiem celiņiem nevarēja atrast neviena grauda.

   Nu nāca naktis kā melni lāči, kuri grib tikai gulēt. Noguruši darba vīri līdz ausīm ierakās viņu tumšās pinkās, lai izgulētu vasaras grūtumu. Bet jaunās sir­dis smacēja garās naktis, un tās cīnījās ar viņām kā ar gurdiem milžiem, kuri māc katru ar savas miesas svaru. Jauni puiši un jaunas meitas nevarēja naktis nomocīt un svaidījās bez miega gultās, kamēr vēl vectēvs nebij aizdedzinājis rīta skalu. Viņi gāja va­karēt, meta platā maizes krāsnī sārtas priežu šķilas. Uguns sprēgāja un blāzmoja istabas krēslā. Puiši vija striķus un vija valodas. Meitas sēdēja pie baltām linu kodeļām, ratiņi dūca, un dūca dziesmiņas, kuras pašas kāpa no krūtīm kā silts tvaiks. Sārti atspīdumi stai­gāja pa tumšām sienām, apstājās uz meiču baltām se­jām un maldījās pa dziesmiņu sasildīto gaisu. Un, ja jaunās sirdīs notika kāds brīnums un uzziedēja kāda ziemas puķe, tad viņas pateica to viena otrai krēslai­nos kaktos, kur kavējās maigās blāzmas.