Sacēlās vējš un sniegputenis. Debesis ar zemi grie­zās, un nevarēja izšķirt, kur kalns, kur leja. Tad mā­koņi izjuka un mēness pilnā spožumā apgaismoja sniega deju. Te balti jātnieki cits pakaļ citam laidās pār kupenām, te gane ar aitām, ietinusies vējā un sniegā, slīdēja meitiņai garām. Gaiss bij pilns mir­dzošu ledus puteklīšu, un nebij ne zemes, ne debesu, tik starojošs gaismas dārzs, kurš griezās, sajauk­dams rītus un vakarus.

   Meitiņa vairs nemanīja savu kāju un bez elpas pa­krita sniegā. Pupas grauds, ko viņa vēl nebij apēdusi, tai izkrita no sastingušās rokas. Un tavu brīnumu — tur zars aiz zara sāka stiepties uz augšu savāds koks: slaiks un mirdzoši zarots kā pupa ziedos. Sniegs iz­kusa tai vietā, zeme atsila, zāle zaļoja un puķes at­vēra savas aizmigušās acis. Bet pupa auga, un viņas galotne sniedzās debesīs. Apkārt pa lauku auļoja balti jātnieki, un gane, ietinusies vējā, dzenāja savas sniega aitiņas, bet garā pupa stāvēja slaiki un klusi kā aiz­dedzināta svece, un neviens zars viņai nepakustējās, it kā viņa skaitītu lūgšanu. Un brīnišķīgs vieglums šū­poja meitenes rokas un kājas. Viņa tvērās pie mirdzo­šiem zariem, un tie cēla viņu uz augšu pašās debe­sīs.

   Ko viņa tur augšā redzēja, kas to mums pasacīs? Tik mēs zinām kā tai vecu ļaužu dziesmiņā:

Redzēj' dievu spēlējot, Eņģelīšus dancojot.

   Un vēl mēs zinām, ka viņa tur satika māti. Tā sa­sildīja viņas nosalušās rokas savās siltās, baltās rokās un iespieda viņai saujā brūnu sēkliņu no Aizsaules dārza. «Iesēj to zemē, tur tev izaugs zelta ābele.»

   Tad viņa vēl noglaudīja meitiņai galvu un pavadīja viņas kājiņas, kuras nedroši staigāja pa debesu te­kam, līdz pupas zariem. Viņa ķērās pie tiem un kāpa lejā, turēdama saujā Aizsaules sēkliņu. Un viņai bij tik viegli un saldi, it kā viņa pati būtu sēkliņa, kura laižas no debesīm ar divām vieglām plivām — savām rokām.

   Kad viņa bija nokāpusi, garā pupa saņēma savus zarus un pacēlās gaisā. Tai vietā pameita iemeta Aizsaules sēkliņu, un pa nakti tur izauga zelta ābele. Zari bij nolīkuši un turēja mirdzošu ābolu virknes. Sas krēja ļaudis: tavu brīnumu! Aiz kupenām zaļo zeme, un noplīsis bāra bērns sēd zem zelta ābeles. Nu, zi­nāms, visi gribēja viņu pašu un viņas nevīstošo dārzu. Pats ķēniņš zelta karietē atbrauca viņai pakaļ un aizveda to uz savu pili. Un ābele nāca viņai līdz, starodama pār tukšiem sniega laukiem.

1914