Mātes ņēma ciemos līdz bērnus,, un tie pārnāca ar baltas maizes kukulīti padusē. Arī mazai pameitai gri­bējās kaut kur aizskriet, sasildīt rokas pie kādas la­bas sirds un dabūt dāvaniņu. Un, kad saules riets pār nosnigušiem nokaļņiem izlēja dzeltenu atspīdumu, viņa, krizdama pār kupenām, skrēja uz veco meža ābeli ganu ceļa malā, kuras tumšos, pinkainos zaros vēl drebēja dažas sarkanas lapas un reti sasaluši ābol­tiņi. Viņai likās, ka šis koks ir viņas, jo neviens ne­meklēja sev prieka zem viņa asiem, mežonīgiem za­riem un negribēja viņa rūgto augļu. Viņa pastāvēja kādu bridi zem sērā koka, kamēr viņai pie kājām sniegā dzisa dzeltens saules riets un aiz meža aizde­gās vakarzvaigzne. Tad viņa norāva dažus aukstus dzeltenus āboltiņus un gāja uz māju.

   Saimnieks skaitīja savus maisus un savus šķiņķus un lūgšanas par mājas būšanu. Un tad vēl viņam at­lika diezgan daudz laika, ko rēķināt un pārdomāt. Tā viņš atrada, ka pa ziemu viena mute mājā ir lieka. Bet viņš negribēja atlaist gani bez algas. Viņš noskai­tīja viņai simtu pupu un atlaida to.

   Meitiņa sabēra pupas priekšautā, atsacīja ardievu saimniekam un saimniecei un paturēja savā rokā kādu brīdi ganu suņa balto ķepu, kurš viņai sirsnīgi paska­tījās acīs un aplaizījās aiz draudzības. Viņa aizgāja pie meža ābeles, kura tāpat stāvēja kupenām pievērsta ganu ceļa malā ar nesukātu galvu, drupināja ar pirk­stiem viņas sarepējušo mizu un domāja, kur iet. Vi­ņai gribējās pie māmas. Bet tētis teica, ka māma esot aizgājusi uz debesīm. Un debesis bij tik tālu aiz no­snigušiem nokaļņiem, pār kuriem sēri gūlās vakara krēsla. Tā ar sirdi viņa gāja pie māmas, bet ar kājām veco ceļu uz tēva māju.

   Viņa nonāca tur krēslā. Suns piecēlās tumšā priekš­namā un glaudās viņai pie kājām. Brīdi tā palika stā­vot ar aizturētu elpu, un sirds viņai gāja: tuk, tuk, tuk.

   Istabā tēvs runāja ar pamāti. Pamāte runāja cieti un asi, tēvs klusām, kā labinādamies. Tad pamāte bārda­mās nāca uz durvju pusi. Suns apsitās meitiņai ap kā­jām, domādams, ka viņu grib dzīt ārā, meitiņai aiz bailēm paspruka priekšauta stūris, un visa vasaras peļņa izbira paslieksnē. Tik viens mazs pupu grauds palika starp pirkstiem. Viņa pārlēca pār slieksni un devās prom, domādama, ka iet pie māmas.