Es esmu Pelēkais. Es esmu pelēks kā pelēns. Es esmu pelēks kā putns, kā puteklis, kā pelni. Es esmu Puteklis. Tikai tāpēc, ka es esmu, tikai tāpēc citas krāsas var izcelties.

   Kur es esmu?

   Kur jūs mani varat ieraudzīt? Visur.

   Bet sāksim ar pavasari.

   Pelēkā pavasarī viss ir pelēks, sniegs ir nokusis, zeme pelēka un pumpuri pelēki.

   Bet pārplīst pelēkais pumpurs (tas ir mans pelēkais pumpurs), un uzzied — pūpols! Vai pūpols būtu tik skaists un balts, ja es, Pelēkais, pavasarī nebūtu tik pelēks? Pelēkā pavasarī pelēkā zemē izlien zaļa tulpe, pelēkā zemē izlien sarkani rabarberi kā velna ragi.

   Vai sāksim ar rītu. Pelēkā rīta krēslā peld balti miglas palagi pļavā. Vai migla liktos tik balta, ja nebūtu rīts tik pelēks? Pelēkā padebesī lec rīta sarkanā saule, un visi ierauga, cik tā skaista. Pelēkā padebesī peld zelta mēness, un visi nu ierauga — oh, cik tas skaists! Bet skaists tikai tāpēc, ka padebesis bija pelēks. Es esmu pirms visām krāsām. Es esmu pirms visām krāsām, kuras cilvēki gaida. Pelēkā rītā viņi gaida sauli, pelēkā naktī — mēnesi. Pelēkā pavasarī viņi gaida ziedus, pelēkā rudenī— baltu sniegu. Es esmu Pelēkais, un manis dēļ cilvēki meklē citas krāsas.

   Es esmu gandrīz vissvarīgākā krāsa.