Un atkal Peonija sūtīja Simeonam ziņu, ka jāgaida vēl divi gadi. Kad tie bija pagājuši, Peonija tomēr netika projām, jo vidējai māsai nebija pacietības gaidīt kaut vienu dienu uz savām kāzām.

   - Es braukšu pāri jūrai laimi meklēt, - rakstīja Simeons. - Un pasaki man - ko lai atvedu tev kā līgavas dāvanu?

   - Atved man puķi, ko iestādīt dārziņā, - atbil­dēja Peonija, jo viņa neticēja, ka Simeons tālajās zemēs iedzīvosies bagātībā un varēs atvest zeltus un sudrabus.

   Gadi jau lido kā uz putna spārniem ... Pēc diviem gadiem Simeons atkal apjautājās, vai Peonija nu va­rēšot slēgt ar viņu mūža derību. Nē, Peonija lika pateikt, vēl viņiem jā gaidot divi gadi, jo nule pieaugušais brālis sailgojies redzēt pasauli un mājās neesot noturams. Un nu jau vairs jāizaudzina tikai pastarītes, tad jau gan, tad viņa ar Simeonu varēšot uzsākt savu dzīvi.

   Vai gan Peonija varēja paredzēt, ka ļauna slimība novedīs kapā māsu, to, kura pirmā apprecējās, un nu atstāja bāreņos trīs mazus bērniņus? Kas tos auk­lēs, kas apkops, ja svainis visu dienu uz lauka ar un sēj? Kā lai Peonija atsakās tos pieņemt savā pa­spārnē, ja tēvs solās vest uz mežu un atstāt pie vilkiem?

   Un atkal Peonija sūtīja ziņu savam draugam, lai vēl nebraucot, kamēr svainis dabūšot jaunu sievu un paņemšot bērnus atpakaļ pie sevis.

   Pagāja sēru laiks, svainis noprecēja jaunu sievu, bet tā ne dzirdēt negribēja, ka viņai būtu jāaudzina sveši bērni. Diezgan būšot ar saviem ko noņemties, kad tie sākšot nākt.