Nez vai tālāk vairs Peonija ar Simeonu skaitīja ga­dus, kas vēl atlikuši līdz viņu kāzām. Kad paaugās pieņemtie bērni, Peonijai bija jāiet auklēt jaunāko brāļu un māsu bērnus. Gadi skrēja kā strauji kumeļi, darbs salieca Peonijas augumu, rūpes un ilgas izba­lināja matus. Un, kad viņa nevienam vairs nebija vaja­dzīga, visi viņas auklējumi aizmirsa ceļu uz naba­dzīgo būdiņu, kur dzīvoja vientuļa vecenīte. Uz kūjiņas atspiezdamās, viņa katru rītu aiztipināja līdz vārtiem un ilgi stāvēja pie tiem un gaidīja atlidojam balodi, lai iedotu tam vēstulīti, kurā ar trīcošu roku bija ierakstījusi dažus vārdus: - Es gaidu tevi, mans mīļais!

   Kad balodis aiznesa vēstuli, Peonija sāka posties uz kāzām. Viņa uzvilka savu jaunībā šūto līgavas tērpu, uzlika galvā miršu vainadziņu un tāda augu dienu stāvēja pie vārtiem. Garāmgājēji rādīja uz viņu ar pirkstiem un smējās:

   - Re, vecā Pujene laikam sajukusi prātā.

   Nenāca tas, ko viņa visu mūžu bija gaidījusi. Nenāca arī tie, ko viņa bija auklējusi. Atnāca nelūgtā un negribētā viešņa - tā, kas staigā ar izkapti pār plecu, un pamāja Peonijai ar kaulaino roku.

   - Ei tu, ģindene, vai tiešām arī tu nevari uz da­žiem gadiem atlikt manu nāves dienu, kā es esmu at­likusi savu kāzu dienu? - Peonija sāka kaulēties ar Nāvi.

   - Mani spriedumi nav atceļami un pārsūdzami. Nevienam es neprasu, kas tu esi - ubags vai karalis. Kad pienāk manis noliktais brīdis, es pamāju ar roku un nav tāda, kas man neklausītu, - atbildēja nežē­līgā Nāve.

   Sveši ļaudis aiznesa Peoniju uz kapiem, uzbēra dzeltenu smilšu kopiņu. Un, kad tie bija aizgājuši, kāds šajā pusē neredzēts vīrs, tāds kā ārzemnieks, steidzās uz kapsētu, pārkāpa pār valni un uzmeklēja tikko aizbērto kapu.

   - Tad te nu mēs satiekamies, mana Peonija, — svešais vīrs runāja, it kā tā, kas gulēja zem smiltīm, viņu dzirdētu.

   - Un es tā steidzos, braucu ar kuģiem pār jūrām, jāju uz kamieļiem pār tuksnešiem, bridu pa slīkšņām, lai ātrāk nokļūtu pie tevis. Jo es vedu tev puķi, kura nosaukta tavā vārdā un kuras smarža ir saldi rūgta kā mūsu mīlestība.

   Un noliecies viņš iestādīja uz kapa saknīti, ko bija atvedis no svešām zemēm.

   Kad Peonijas radi uzzināja, ka uz viņas kapa uz­ziedējusi skaista, nekur apkārtnē neredzēta puķe, tie steidzās uz kapsētu un izraka katrs pa saknītei, lai iestādītu savā dārzā, teikdami:

   - Tas mums būs par piemiņu no vecās Peonijas.