Kad tuvojās Ziemassvētki, tad maizniekam Cukursaldu-miņambija daudz darba. Viņš cepa trauslus kliņģerīšus, šokolādes kūciņas ar saldām virsām, vieglus putu plācenīšus, medainus cepumiņus un raušus, kuriem bija gaiši brūnas muguras un taukaini sāni.
Viņa maiznīcā pirms Ziemassvētkiem varēja dabūt visgaršīgākās piparkūkas. Ari izvēle bija ļoti liela. Tur varēja pirkt piparkūku sunīšus, vīriņus, kuri bija ielikuši rokas sānos, zvaigznes un pusmēnešus. Tur bija pat tādas piparkūkas, kas izskatījās kā mazas eglītes ar zariem uz abām pusēm.
Cukursaldumiņa piparkūkas bija ceptas no medus un sīrupa. Un kas gan tur viss nebija piejaukts klāt, lai labāk garšotu: dažādas virces, smalkais kanēlis, krusta nagliņas, biežu ragu sāls olas un vēl daudz kas cits. Šo piparkūku virsas bija izrotātas ar brīnišķīgiem, saldiem marcipāna rakstiem dažādās gaišās krāsās. Visi piparkūku sunīši, zvaigznītes, pusmēneši un mazie vīriņi, kas gulēja salikti lielos pītos grozos, tīri labi zināja, ka viņi bija jauki un glīti izcepušies.
To zināja ari kāda plakana piparkūku sirds. Šai sirdij bija mandeļu acis un gar malām gaišzaļi marcipāna rotājumi. Kad lielo pīto grozu Cukursaldumiņš šorīt ienesa veikalā, tad plakanā piparkūku sirds gulēja pašā groza dibenā. Viņai bija sakrauts virsū vesels kalns citu piparkūku - gan eglītes, gan mazie vīriņi, gan zvaigznītes un pusmēneši. Bet sirdij nepatika gulēt groza dibenā. Viņa tik ilgi grozījās un grūstījās, līdz tika pašā virsū. Tur nu sirds ērti ierīkojās visredzamākajā, vietā, laimīgi mirkšķināja savas mandeļu acis un pieņēma tik laipnu sejas izteiksmi, cik vien varēdama.
«Es gribu, lai mani tūliņ kāds nopirktu,» viņa teica.
Tad balts kaķis, kas gulēja blakus uz krēsla un kam bija trīs melni raibumi uz labajiem sāniem, pavēra vienu aci un jautāja:

«Ņau - kāpēc?»
«Tad mani pakārtu eglītes zarā!» brūnā piparkūka smaidīdama atbildēja.
«Un kas būtu pēc tam?» kaķis prasīja, pavēris arī otru aci.
To nu piparkūka nezināja. Tik tālu viņa vēl nebija aizdomājusies.
«Bet es zinu,» teica kaķis, drusku tā kā smīnēdams, «pēc tam tevi apēstu kāds cilvēkbērns. Tāpēc jau piparkūkas cep, lai viņas apēstu.»
«Vai!» iesaucās plakanā piparkūku sirds. Lielās izbailēs viņa aizvēra savas mandeļu acis un grūstījās tik ilgi, līdz nokļuva atpakaļ groza dibenā. Nabaga sirds bija tā pārbijusies, kā vēl nekad savā mūžā. Viņa trīcēja un drebēja.
«Ling-ling!» noskanēja durvju zvans, un pēc īsa brītiņa atkal: «ling-ling!»
Tur nāca pircēji. No pītā groza pazuda viens pēc otra - mazie piparkūku vīriņi, eglītes un zvaigznītes. Bet Cukursaldumiņš tikai stāvēja aiz letes, bēra kasē spīdošas naudas ripiņas un reizēm laimīgi berzēja rokas.
Beidzot pienāca tāds klusāks bridis, kad veikalā nebija neviena pircēja, un Cukursaldumiņš iegāja ceptuvē, lai paskatītos, ko dara viņa mācekļi.
Tad plakanā piparkūku sirds, kas gulēja pītā groza dibenā, sāka grūstīties, līdz tika atkal pašā virsū.
«Runcīti, kaķīti,» viņa lūdzās pavisam žēlā balsī, «paglāb mani!». Kad raibais kaķis paskatījās uz piparkūku sirdi, tad viņš ieraudzīja, ka no viņas mandeļu acīm vēlās smagas asaras.
«Paglāb mani! Man tik ļoti bail, ka mani kāds nenopērk un neapēd.»
«Nu labi,» kaķis teica, uzlēca uz letes un izcēla no groza plakano sirdi. «Bet tikai ar vienu norunu,» kaķis vēl pavisam nopietni piebilda, «tu nevienam nedrīksti teikt, ka es tev palīdzēju. Par to man vēl var iznākt lielas nepatikšanas.»
Piparkūka to arī svēti apsolījās. Tad kaķis notupās pie durvīm, un tiklīdz atkal ieskanējās durvju zvans, tā viņš ar visu piparkūku sirdi izspraucās ārā pircējam pa kāju starpu.
Uz ielas abi steidzīgi atvadījās, jo varētu izcelties visādas valodas, ja tos tur redzētu kopā. Kāds pircējs vēl varētu pateikt Cukursaldumiņam, ka viņa kaķis zog Ziemassvētku cepumus...
Tāpēc piparkūku sirds pateica klusu paldies un skrēja projām. Viņa iebēga pirmajos vārtos, kuri gadījās ceļā un paslēpās aiz platas sniega lāpstas. Tur sirds vēl ilgi pūta, līdz atspirga no ātrā skrējiena. Bija Ziemassvētku vakars. Lirināja sīki zvārgulīši un šur tur pa ielu vēl aizlīgoja kāda novēlojusies Ziemassvētku eglīte. Tikai, kad bija pavisam satumsis, tad plakanā piparkūku sirds iedrošinājās paskatīties pasaulē. Vispirms viņa palūrēja tikai ar vienu mandeļu aci. Apkārt viss likās pilnīgi kluss, sirds izlīda no savas paslēptuves un sāka soļot pa pilsētas ielām. Sniegs viegli gurkstēja zem viņas piparkūku zolītēm. Pa otru pusi ielai gāja Ziemassvētku vecītis. Uz muguras viņš nesa prāvu dāvanu maisu. Lelles tur bija izplēsušas caurumu un skatījās ārā - pasaulē, bet no visām Ziemassvētku vecīša kabatām lūrēja pūkaini lācīši un koka zirdziņi. Pie kādām durvīm vecītis apstājās. Vispirms viņš nolika zemē lielo dāvanu maisu un nošņauca degunu lielā zilā kabatas lakatā, jo garajā ceļā vecītis bija tā kā mazliet apsaldējies. Pēc tam viņš paraustīja zvanu, kas karājās pie durvīm.
Piparkūku sirds labprāt būtu gājusi Ziemassvētku vecītim līdzi, lai redzētu, kas tur tālāk notiek. Bet to viņa nedrīkstēja, jo baidījās, ka to neapēd. Kaķis taču bija stāstījis, ka cilvēku bērni ēdot piparkūku sirdis.
Tāpēc sirds gāja tikai tālāk, un sniegs vēl vienmēr laipni gurkstēja zem viņas piparkūku zolītēm. Daudzos logos mirdzēja eglītes ar degošām svecītēm zaros, un visās malās skanēja maigas, lēnas Ziemassvētku dziesmas. Tas viss bija tik svētsvinīgi, ka aizkustināja arī plakano piparkūku sirdi.
Viņa gāja garām laternām, kuras bija pārņēmis tāds svētku miers, ka tās pat nepamirkšķināja savus dzeltenos uguņus. Viņa gāja garām ormaņu zirgiem, kuriem bija sarma ūsās un garām kailām liepām, kuras nepakustināja ne zariņu, lai netraucētu lielo svētku mieru. Pat kurpnieku izkārtnes šovakar neiedrošinājās šūpoties un čīkstēt. Beidzot piparkūku sirds bija izgājusi cauri visai pilsētai. Tālāk sākās milzīgi sniegi un tikai vietām rēgojās kroplu priedīšu un retu ieputinātu purva bērziņu galotnes.
Nu bija grūti tikt uz priekšu, un vietām piparkūku sirds iegrima kupenās līdz pat padusēm. Viņa vēlās, klupa, cēlās un kūņojās aizvien tālāk un tālāk.
Bet arī tā visdūšīgākā piparkūku sirds var reiz piekust.
Arī šī piparkūku sirds ar glītajiem marcipāna rakstiem un mandeļu acīm pēc kāda laika jutās ļoti, ļoti nogurusi. Viņa apsēdās sniegā, lai drusku atpūstos un izstiepa savas nogurušās kājeles. Plānās piparkūku zolītes bija jau krietni nodilušas, jo tās nebija gatavotas tik tālam un grūtam ceļam.
Tad mēness pabīdīja divus mākoņus, katru uz savu pusi un izripināja savu apaļo seju. «Skatieties!» viņš rādīja zvaigznēm, «tur lejā - sniegā snauž kāda piparkūku sirds. Vai tas nav brīnums?!»
Bet zvaigznes mirdzināja savas mazās acis un teica, ka Ziemassvētku naktī aizvien notiekot visādi brīnumi.
«Klausies - tu plakanā sirds!» mēness uzrunāja piparkūku, «nav labi snaust vienai. Tā ar tevi vēl var notikt kāda nelaime. Ej labāk un meklē sev naktsmāju!»
Un mēness izstiepa savu staru līdz kādai būdiņai.
«Ej turp!» mēness sacīji, «tur dzīvo kāds gailis ar savām piecām vistām.»
«Bet vai viņi neēd piparkūku sirdis?» plakanā sirds bailīgi jautāja.
«Nē,» mēness atbildēja. Viņš vēl nekad neesot redzējis, ka kāds gailis jeb vista ēstu piparkūku sirdis.
Sirds piecēlās, nopurināja sniegu no muguras un gāja uz mazo būdiņu. Bet mēness rādija ceļu, ripodama cauri mākoņiem. Kad piparkūku sirds klauvēja pie būdiņas durvīm, tad tur visi jau sen gulēja. Beidzot gailis pavisam apmiegojies nolēca no laktas.