Mežā nebija nevienas iemītas takas, neviena celiņa, jo katru pēdu, kuru atstāja zaķis, stirna vai rūķītis, to ziemelis tūliņ nolīdzināja ar savām sniega riekšavām. Arī Ziemassvētku vecīša namiņš bija iegrimis kā baltās dūnās līdz pat palodzēm. Vecas egles sirmiem stumbriem izplēta zarus pār namiņa jumtu un virs egļu galotnēm slinkoja biezi sniega mākoņi. Bet mazajā namiņā no rīta līdz pat vakaram bija dzirdams steidzīgs darba troksnis. Tur strādāja Ziemassvētku vecītis un viņa desmit rūķi.

Viens gatavoja koka zirdziņus, otrs lēja alvas kareivjus, trešais zāģēja klucīšus, ceturtais lieca skārda spainīšus un citi, sēdēdami pie gludiem priežu koka galdiem, krāsoja rateļus un gumijas bumbas. Bet divi ņipri rūķi tupēja uz grīdas, ierušinājuši kājas ēveļskaidu gredzenos un steidzīgi šuva. Viņi gatavoja lācīšus no pūkainām ādiņām un šuva visādas lelles.

Viņi piepildīja rumpīšus ar zāģu skaidām un pēc tam piešuva galviņas, rokas un kājas. Pašās beigās lellēm vēl piestiprināja gaišus jeb tumšus dzīparu matus, iekrāsoja mutītes un acis. Šodien abi rūķi bija jau pagatavojuši četras lelles, nu šuva jau piekto. Bet tiklīdz iekrāsoja lellei acis, viņa sāka tās bolīt, un kad iekrāsoja lūpiņas, sāka tās šķobīt. Mugurā lellītei uzģērba glītu, punktainu kleitiņu. Viss jau būtu tīri labi, bet par nelaimi šodien bija izšūti visi dzeltenie, brūnie un melnie dzīpari, pāri palikuši tikai sarkanie. Un tā mazā lellīte ieguva sarkanus dzīparu matus. Rūķīši viņai vēl iesēja mazu lentīti. Pēc tam jauno lellīti uzcēla uz galda, lai viņa ievingrinātu locekļus un drusku iepazītos ar apkārtni.

Kas tā bija par pasakainu istabu! Te rūķi šuva raibas leļļu kleitas un lāču kažokus, pielika riteņus koka zirdziņiem un krāsoja alvas kareivjus. Tur bija jau vesels pulks gatavu kareivju. Tie visi stāvēja pacēluši labo kāju un turēja šautenes pār plecu.

Lellīte pakustināja labo kāju, pakustināja kreiso. Tad viņa sāka staigāt pa galdu stīviem ceļiem, mētāja rokas, grozīja acis uz visām pusēm un apskatīja istabu.

Gar sienām bija daudz plauktu, tur tupēja jaunie lācīši gan brūnos, gan baltos kažokos. Viņiem visiem bija spožas pogu acis un tumši purnu gali. Kad lāčiem apnika sēdēt plauktos, tad viņi nolēca lejā, skraidīja pa grīdu, kur bija sabirušas mīkstas skaidas, sāka tajās vārtīties un kūleņot.

Šūpuļzirdziņi ar gaišām linu krēpēm līksmi šūpojās un kustināja astes. Daudz leļļu kuplās kleitās šķirstīja ābeces, koka gaiļi ar raibi izkrāsotām astēm bija uzlaidušies uz skapja, cilāja spārnus un iemēģināja balsis.

Tad pavērās durvis un pats Ziemassvētku vecītis iznāca no savas istabas, lai apskatītu rūķu šīsdienas darbu. Mājās viņš valkāja mīkstas drēbju tupelītes un bija izmeties pelēkā adītā kamzolī.

Lāčiem Ziemassvētku vecītis tūliņ lika kāpt atpakaļ plauktos, jo tā, pa zemi kūleņodami, tie ātri vien notraipīšot savus kažokus. Viņš taču nevarot bērniem dāvāt tādus lāčus, kuriem netīri kažoki!

Pēc tam vecītis apskatīja arī jauno lellīti - vai abas kājas un rokas tai bija pietiekoši stingri piešūtas un vai kleitiņas vīlītes kārtīgi nostrādātas. Tad viņš iedeva lellītei vārdu, un tas vārds bija - Sarkanmatīte.

Beigās Ziemassvētku vecītis nosēdināja jauno lellīti plauktā blakus lāčiem un iegāja atpakaļ savā istabā, tur krāsnī sprakšķēdami dega skujaini egļu zari, sienas bija izrotātas piparkūku zvaigznītēm un egļu čiekuriem, bet pie griestiem grozījās viegls Ziemassvētku puzurs, ko rūķi bija izgatavojuši no salmiem un krāsainām papīra strēmelēm. Vecītis nosēdās pie galda, paņēma papīru un sāka zīmēt bērniem jaunu bilžu grāmatu.