Varbūt Ziemelis, aizņemts sarunā ar Sniegatēvu, ne būtu nekā pamanījis, ja skaudīgais Rietums nepiegrūstu viņam pie sāniem un, ļauni ņirgdams, nepa­teiktu:

    — Tava Pārsliņa tūlīt izkusīs brāļa Dienvida kar­stajos acu glāstos ...

    Bija to dzirdēt Ziemelim! Niknumā zvērodams, viņš trieca dūri pret galdu un uzkliedza Dienvidam:

    — Bāz azotē savu stabuli, vai arī es to salauzīšu!

     Mūzika ir tramīga kā putns. Stabule apklusa, un Pārsliņa samulsusi raudzījās Dienvida zilajās acīs, it kā jautādama, vai tiešām viņa mīlas pieticis pavisam īsam mirklim.

    Viņa attapās tikai tad, kad Ziemelis uztrūkās kājās un ierēcās:

     — Neaizmirsti, ka tu esi mana sieva, un tu, brāli Dienvid, neaizmirsti, ka tā nav tava sieva! Un tagad, Pārsliņ, tu dejosi pēc manas stabules!

     Ziemelis ielika pirkstus mutē un iesvilpās tik grie­zīgi, ka visiem drebuļi izskrēja caur kauliem.

     — Dejo! Dejo! — viņš pavēlēja Pārsliņai, kas stā­vēja sastingusi pret Dienvida pastieptajām rokām.

     Viņa mēģināja pagriezties, bet kājas bija pārvērtušās par ledus tilkām un neklausīja.